Vai Jahves kulta centralizācija ir kas unikāls Seno Austrumu kontekstā? Vai VD pētniecībā daudzkārt pieminētās līdzības (ar Asarhadona vasaļu līgumiem, Mezopotāmijas priekšstatiem par galvaspilsētu vai Nabonīda kulta reformas epigrāfiskajām liecībām) uzskatāmas par Seno Austrumu analoģijām Jahves kulta centralizācijai? Getingenes VD teoloģijas profesors Kracs (Kratz), kura pārdomas tālāk tiek piedāvātas, sniedz neviennozīmīgus secinājumus, apskatot centralizācijas ideju Dtn grāmatā. Izprotot Dtn centrālo vēsti („Viena Dieva kults tikai vienā vietā”*), var labāk saprast arī jūdaisma veidošanās iemeslus.
Bijušais Minhenes VD teoloģijas profesors Otto pārstāv ideju, ka vissenākie Dtn teksti, kuros pārstāvēta Jahves kulta centralizācija, ir Dtn 13 un Dtn 28, kuri ir gandrīz burtiski asīriešu līgumu tulkojumi.** Tomēr ar Otto piedāvājumu ir problēmas: 1)baušļi, kuri attiecas uz kulta centralizāciju, neatbilst iespējamajiem rāmjiem, jo Dtn 13 pārrauj sākotnējo saikni starp Dtn 12:13-28 un Dtn 14:22-29; 2) Dtn 13 un Dtn 28 drīzāk uzskatāmi par Dtn teoloģijas tālākas literāri-vēsturiskās attīstības noslēgumu. Kā norāda Kracs, pretēji asīriešu līgumiem, Jūdas valdnieks neslēdz līgumu/ derību – to slēdz tikai Izraēla tauta un Izraēla Dievs.
Otto norāda arī uz faktu, ka dievam Ašuram nebija oficiāli tempļi ārpus Ašuras,*** tomēr Ašura kulta centralizācija nekad nav bijusi nepieciešamība, jo konkurējošos Babilonijas dievus uzveica ar konkurējošu mītu, rituālu, atribūtu palīdzību. Dtn gadījumā ir citādi: līdz kulta centralizācijai Jahvi pielūdza gan lokālās svētnīcās, gan valdnieka templī (kulta centralizācijas baušļi to sākotnējā formā nav vērsti pret citiem dieviem, bet gan pret Jahves kultu citās vietās). Kracs uzskata, ka konkurence starp Izraēlas Jahves kultu un Jūdas Jahves kultu varēja veidot fonu kulta centralizācijas idejai, spriežot pēc Dtn 6:4-5.
Kā šajā kontekstā vērtēt Josijas reformas apraksta antiasīriskos pasākumus 2 Ķ 22-23? Kracs uzskata, ka kemarīm priesteru likvidēšana, dažu asīriešu kulta simbolu aizvākšana no Jeruzalemes tempļa nav saistīta ar Dtn kulta centralizāciju. Kracs aicina nejaukt literāro atainojumu VD no vēsturiski iespējamās notikumu gaitas. Kulta centralizācijas ideja neatbilstot ne asīriešu politikai, ne arī Jūdas antiasīriskajai politikai.
Cita vērā ņemama analoģija, ko piedāvā Veinfelds, ir pēdējā Babilonijas valdnieka Nabonīda rīcība neilgi pirms Babilonas ieņemšanas. Nabonīda veiktā kulta reforma paredzēja, ka mēness dieva Sīna kults kļūs par galveno kultu Babilonijā, lai politiski un reliģiski vienotu pilsētas. Tas, protams, neapmierināja Marduka priesterus, kuri tādēļ izrādīja savas simpātijas Persijas valdniekam Kīram II. Nabonīds rīkojās tik netipiski tikai savas valdīšanas pēdējās dienās,**** jo pirms tam viņa aktivitātes noteikti nevarētu dēvēt par kultu centralizējošām. Literārā līmenī gan var konstatēt līdzību starp Josijas un Hiskijas reformu un Nabonīda pasākumu aprakstiem, kuros pausta Marduka priesteru neapmierinātība, kuri viņam pārmet vardarbību kulta vietās. Šāda veida reforma ir mēģinājums kādu dievu virzīt pa panteona "karjeras kāpnēm" (līdzīgi var spriest par DtnH literāri atainotajām Josijas un Hiskijas reformām*****).
Kraca secinājumi: aplūkotās analoģijas, kuras varētu būt Dtn kultūrvēsturiskais fons, tomēr neuzrāda tiešas paralēles ar Jahves kulta centralizācijas ideju, jo, pēc Kraca domām, tā ir unikāla Senajos Austrumos. Lai arī Mezopotāmijas priekšstats par galvaspilsētu varētu būt kulta centralizācijas pamatā, tomēr Dtn ne tikai izceļ galvaspilsētas statusu, bet arī radikālā veidā pārtrauc kulta augstieņu un vārtu kultus. Paralēļu trūkums Dtn gadījumā ir saprotams, jo Dtn sarauj saites ar Seno Austrumu tradīcijām. Kracs arī min iespējamos iemeslus, kāpēc Jūdā notika šāda Jahves kulta centralizācija:
1) „Klausies, Izraēl” (Dtn 6:4) ir vērsts pret ideju, ka Jahvi varētu lokalizēt******. Pēc Samarijas bojāejas tas varētu būt mēģinājums piesaistīt Ziemeļvalsts iedzīvotājus Jūdai un Jeruzalemei, pasvītrot kopīgo starp Izraēlas un Jūdas iedzīvotājiem. 2)Otra iespēja, kura Kracam šķiet ticamāka - tā varēja būt reakcija uz Jūdas bojāeju, aicinot apdomāt decentralizācijas draudus, kad tiek zaudēts politiskais un ideoloģiskais Jūdas centrs – Jeruzaleme.
Zināmu ietekmi uz Jūdas lokālo kulta vietu programmatisko iznīcināšanu droši vien varēja atstāt arī 701 BC notikumi, kad Sanheribs pamatīgi nopostīja Jūdu, jo grūti atrast izskaidrojumu, kāpēc būtu jāatsakās no lokālajām Jahves kulta vietām.
___________________________Zināmu ietekmi uz Jūdas lokālo kulta vietu programmatisko iznīcināšanu droši vien varēja atstāt arī 701 BC notikumi, kad Sanheribs pamatīgi nopostīja Jūdu, jo grūti atrast izskaidrojumu, kāpēc būtu jāatsakās no lokālajām Jahves kulta vietām.
* Pētniecībā uzskata, ka tie baušļi, kuros aplūkota kulta centralizācija, veido Dtn, konkrētāk - Dtn 12:1-28, 14:22-29,15:1-18, 15:19-23, 16:1-18, 16:18-20, 17:8-13, 18:1-11, 19:1-13, 19:15-21, 21:1-9, 26:1-16.
** Asarhadona vasaļu līgumos, kurus uzspieda bija jāpauž lojalitāte asīriešiem (Dtn gadījumā – Jūdas tautai ir jāzvēr uzticība savam dievam Jahvem).
*** Vienīgais izņēmums bija valdnieka Tukulti - Ninurtas I valdīšanas laikā.
**** Arī šajā gadījumā Nabonīds nekoncentrēja visus kultus vienā vietā, bet savā plānā Marduku pakārtoja Sīnam kā augstākam dievam.
***** Tikai vēl faraona Ehnatona kulta reformā notika citu dievu kultu iznīcināšana.
****** No epigrāfiskām liecībām ir zināms par Jahvi no Temānas un Jahvi no Samarijas.
