Zudušās Vecās Derības grāmatas?!

Lasot VD, reizēm var uzdurties frāzēm, ka papildus informāciju jāmeklē tekstos, kas nav atrodami VD. Viens no šādiem piemēriem atrodams Joz 10:12-13, kurā ir iestarpināts retorisks jautājums: „Vai tad tas nav rakstīts Jašara grāmatā?!” Jašara grāmata ir citēta arī 2 S 1:18, pēc kā seko citāts no šīs grāmatas (2 S 1: 19 – 27). Bez Jašara grāmatas ir minētas arī „Izraēlas valdnieku hronikas” (minētas 1 Ķ 14:19, 15:3, 2 Ķ 10:34), „Jūdas valdnieku hronikas” (1 Ķ 14:29, 15:7, 2 Ķ 8:23).*

Interesanti, ka Septuagintā Joz 10:12-13 neparādās norāde uz Jašara grāmatu, kaut gan pats citāts no Jašara grāmatas ir palicis. Vai tas nav kārtējais „lost in translation” gadījums, kad norāde varētu būt pazudusi tulkojumā? Varbūt tulkotājam nebija šāda norāde oriģinālā, ko viņš izmantoja?

Salīdzinot masorētu teksta un Septuagintas Jozua grāmatas variantus, redzams, ka Septuagintas Jozua grāmata ir izmantojusi protomasorētu tekstu, tāpēc izlaistās vietas ir ebreju teksta papildinājumi. Bet kāda ir situācija citos VD tekstos – Samuēla, Ķēniņu, Laiku grāmatās? Visām trīs grāmatām ir interesanti teksta liecinieki, piemēram, Septuaginta un Antiohijas teksts „Jašara grāmatas” vietā lasa „epi bibliou tou euthous” (2 S 1:18). No tā var secināt, ka Jašara grāmata bija sen zināma, taču tās nosaukums nebija zināms. Iespējams, ka pēc tam, kad Jozua grāmata un 2. Samuēla grāmata jau bija iztulkotas grieķiski, kāds pārrakstītājs (vārdā Jašars?) pievienoja šo titulu.

Kas attiecas uz dažādām „valdnieku grāmatām”, tad tās visdrīzāk bija labi zināmas un patiešām varēja eksistēt.

_____________________________

*Bez tam atrodamas norādes uz dažādām „valdnieku grāmatām”, piemēram, „Izraēlas un Jūdas valdnieku grāmata” (2 L 16:11, 25:26, 28:26, 32:32), „Izraēlas valdnieka grāmata” (2 L 27:7, 35:27, 36:8) un „Izraēlas valdnieka annāles” (2 L 33:18), kā arī norāde uz komentāriem par „valdnieku grāmatu” (2 L 24:27).

Levīti

Kas bija levīti? Šis it kā vienkāršais jautājums patiesībā ir grūti atbildāms, jo levīti VD pēc izcelsmes ir minēti gan kā cilts, gan kā kulta personāla pārstāvji*. Galvenais jautājums – vai cilts un kulta personāls ir divi dažādi lielumi, kam sakritības dēļ ir vienāds nosaukums? Ja nē, tad kādas ir attiecības starp tiem?

VD teoloģijā ir bijuši vairāki mēģinājumi to rekonstruēt, taču tie savstarpēji ir samērā pretrunīgi. Iespējams, ka levīti bija īpaša grupa, kas bija izkaisīta pa Izraēlu un Jūdu un darbojās vietējās kulta augstienēs**. Tādi teksti kā Nu 35, Joz 21 un 1 L 6:39-66 apraksta levītu un patvēruma pilsētas, norādot uz levītu agrākām darbošanās vietām.*** Līdz pat vēlīnajam valdniecības laikam nepastāvēja striktais dalījums kulta personāla kārtās. Dažādas priesteru ģimenes (Āronīdi, Cadokīdi, levīti, Abjatarīdi) dzīvoja līdzās viena otrai un darbojās daudzajās Izraēlas un Jūdas svētnīcās. Tā tas turpinājās līdz pat Josijas reformai, kad pēc valdnieka centralizācijas pasākumiem būtiskas izmaiņas skāra arī kulta personālu. Pēc Josijas reformas levītus pilnībā integrēja Jeruzālemes kulta personāla sastāvā, lai gan viņiem nebija priesteru privilēģiju, kuras pienācās Cadokīdiem vai Āronīdiem. Tas atstāja iespaidu arī uz terminoloģiju – ja Dtn trūkst priesteru un levītu nodalīšana (zīmīgi, ka Dtn lieto terminu „levītu priesteri” (Dtn 17:9,18 u.c.)), tad Ecehiēla grāmatā redzama vienas kārtas izcelšana.

Pēctrimdas (persiešu) laikā pastāvēja diezgan skaidra priesteru un levītu nodalīšana. Interesants ir abu kārtu pārstāvju skaits: 4289 priesteri iepretī 74 levītiem (Ezr 2/Neh 7). Iespējams, ka sākotnēji pēc 2. Jeruzālemes tempļa atjaunošanas, ņemot vērā arī ekonomisko stāvokli, ne visi priesteri varēja darboties templī****. Arī levītu skaits pakāpeniski pieauga - mainījās arī viņu stāvoklis, pārņemot atsevišķas funkcijas (kļūstot par tempļa dziedātājiem).

Tomēr, lasot VD tekstus par levītiem un priesteriem, nevar nepamanīt, ka attiecībās starp abām kulta personāla grupām valdīja spriedze. Par pirmstrimdas periodu ir diezgan liela neskaidrība -Dtn levītus raksturo kā nabadzīgus. Piemēram, Ecehiēla grāmatas noslēgumā levīti, salīdzinot ar Cadokīdiem, ir novērtēti kā otrās šķiras kulta personāls (Ec 44:11-14 viņus nesauc arī par priesteriem – priesteri kalpoja Jahvem, savukārt levīti nodarbojās ar upurējamo dzīvnieku kaušanu un sargāja tempļa vārtus (Ec 44 uzrāda krasākas atšķirības nekā Num 18)).

Āronīdu priesterības ekskluzivitāte Pentateuhā īpaši netiek apspriesta, savukārt par levītiem Num 18 teikts, ka viņi var tuvoties svētnīcai un pārraudzīt kalpošanu pie telts (Num 18:3f, 23), kas citiem izraēliešiem ir liegts (Num 18:4,22). Taču Num 18 arī skaidri pasaka, ka levītiem jāpakļaujas Āronīdiem un jākalpo viņiem (Num 18:2,4,6). Atšķirībā no Ec 44:10, kas levītus ne pārāk augstu vērtē, Num 18:21, 24 cenšas mazināt atšķirības starp abām grupām*****. Num 18 arī parāda nepieciešamību pēc levītiem kā vidutājiem starp tautu, kurai tomēr ir diezgan ierobežotas iespējas apmeklēt templi, un priesteriem, kuri tieši kontaktējas ar Jahvi.****** Kā vērtēt šīs dažādās VD liecības?

Polemikā starp priesteriem un levītiem, kas atstājusi pēdas Ec 40-48, ir skarti jautājumi par abu kārtu uzturēšanu un nodevu ievākšanu. Drīz pēc trimdas beigām tika atjaunots Jeruzālemes templis kā vienīgā Jahves kulta vieta. Tempļa personāla hierarhija piedzīvoja izmaiņas – stāvoklis, ko ieņēma Abjatarīdi, levīti un arī Āronīdi trimdas laikā Jūdā, tika apstrīdēts no atgriezušos priesteru – trimdinieku puses, kas labi parādīts Zah 1-8. Konflikts noslēdzās ar to, ka Cadokīdi ar „Āronīdu” ģenealoģijas palīdzību ieguva viņu agrāko ietekmi, protams, ne bez Ahmenīdu atbalsta, kuri bija ieinteresēti kulta stabilizācijā. Jehudas provincē priesteri ieguva arī lielu politisku ietekmi, no kuras levīti bija pilnībā izslēgti. Ezras un Nehemijas laikā (445-398BC) notika pārmaiņas, kas skāra levītus. Nehemija viņiem uzticēja svarīgas „policijas” u.c. funkcijas, savukārt Ezras laikā levītiem tika uzticēta reliģisko tradīciju interpretēšana, kas nostiprināja levītu stāvokli. Vēlīnajā persiešu laikā levīti kļuva arī par kulta dziedātājiem un vārtu sargiem. Ahmenīdu valdīšanas laika beigās notika abu kulta personāla grupu konsolidēšanās, uzlabojās arī viņu materiālā situācija un ir novērojams levītu ietekmes pieaugums kulta hierarhijā (pateicoties jaunajām funkcijām). Hellēnisma laikā lielākās pārmaiņas notika priesterības augšgalā – Hasmoneju valdīšanas laikā šai dinastijai nācās pamatot savu likumīgumu. Levīti šajā laikā iegūst aizvien lielāku ietekmi tieši Rakstu interpretēšanā. Neapšaubot priesteru centrālo lomu kultā, viņu pozīcijas tomēr tiek relativizētas, jo Rakstu interpretācija kļuva par levītu specializāciju (piemēram, „12 patriarhu testaments” īpaši izceļ Levi lomu). Lai arī levītu tradīcijas rašanās saistīta ar konfliktu starp priesteriem un levītiem, vēlāk šis antipriesteriskais noskaņojums jūtams arī jūdaisma tradīcijā.
__________________________________

*Interesanti, ka cilšu sistēma atrodama arī bez Levi cilts, piemēram, Num 1:5-15 un 26:5-51. Šajā gadījumā cilšu skaitu panāk, sadalot Jāzepa cilti Efraima un Manases ciltīs. 

**Soģ 17-20, kaut gan pats teksts šo laiku pirms valdniecības sauc par patvaļas laiku – nav brīnums, jo līdz kulta centralizācijai vēl tālu.
***Liela daļa no tām tika nopostītas Asīrijas valdnieka Sanheriba karagājiena laikā 701 BC, tāpēc daļa no tiem meklēja darbu Jeruzālemē.
****Ņemot vērā priesteru lielo skaitu, viņus sadalīja 21/22, vēlāk 24 maiņās.

*****Par to plašāk rakstīts šeit.
******Šo levītu īpašo stāvokli apraksta arī Lev 3-4 un Lev 8.