Samarieši un Gerizima kalns

Lai arī Gerizima kalns* mūsdienās nepieder pie lielajiem reliģiskajiem centriem, tomēr tas gs. ilgi ir bijis reliģisko aktivitāšu centrs. Diez vai citādāk samarieši izpelnītos JD autoru uzmanību, kuri min viņus līdzībā (Lk 10) vai apraksta viņu sarunu ar Jēzu no Nācaretes (Jņ 4).

Atšķirībā no Jeruzālemes, kas vienmēr piesaistīja 3 monoteisma reliģiju uzmanību, Gerizima kalns pazuda uz vairākiem gs. no daudzu cilvēku redzesloka, un tikai samariešiem tas palika svēts (samariešu kultūras un literatūras atklāšana no jauna notika 17.gs.). Līdz pat 1851.g. priekšstatus par samariešiem galvenokārt ieguva no antīkās literatūras, kas parāda diezgan pretrunīgu ainu, nereti no krietni vēlāka laika.

Gerizima topogrāfija ir savdabīga. Atšķirībā no klasiska kalna (ar vienu virsotni) Gerizima kalnam ir divas virsotnes – pamatvirsotne un blakusvirsotne. No arheoloģiskajiem izrakumiem redzams, ka abas virsotnes bijušas iesaistītas reliģiskās aktivitātēs. Svētvietu izmantošana un dažādu koncepciju veidošanās lielā mērā ir saistītas arī vietas ģeogrāfiskajām īpatnībām.** 332.g. BC samarieši uzcēla Gerizima kalnā savu templi, tādēļ jūdi sāka protestēt, jo līdz tam arī viņiem šis kalns bija svēts. Jozefs Flāvijs apraksta šo notikumu šādi: Maķedonijas Aleksandrs atļāva celt šo templi, ja samarieši  to nosauks Zeva vārdā. Jozefs Flāvijs arī min, ka templis pastāvēja aptuveni 200g., un to cēla pēc Jeruzālemes tempļa parauga.

No jūdu polemikas ar samariešiem labi redzams, ka jūdi uzsver Jeruzālemi kā vienīgo leģitīmo kulta vietu, noraidot Gerizima kalna pretenzijas.*** Galvenais pārmetums – samarieši esot pielūguši elku tēlus (to uzsver Jozefs Flāvijs un rabīniskā literatūra). Šo scenāriju pārņēma arī pētniecība, nepārbaudot tā patiesumu.

Jūdu avoti skaidri vēršas pret grupu, kas tāpat par savas ticības pamatu izvēlējusies Pentateuhu, taču tās apsolījumi par Gerizimu ir pozitīvi. Gerizims samariešiem ir ekskluzīva kulta vieta, kur darbojas gan priesteri, gan laji. Šis kalns parādās vairākos eshatoloģiskos kontekstos, kā arī aicinājumos izrādīt tur savu dievbijību. Strīds starp jūdiem un samariešiem visdrīzāk par to, vai pašu kulta prakses uzskatāmas par tiesiskām. Jau 2.gs. BC jūdi un samarieši Aleksandrijā strīdējās par abu vietu leģitimitāti - uz to netieši norāda 2 Gerizima kalnā atrastie uzraksti no Delas salas, kas apliecina, ka jūdi savus upurus nesa arī uz svēto Gerizimu kalnu.

Tradicionāli samariešu rašanos saista ar pirmstrimdas laiku (2 Ķ 17) vai pēctrimdas laiku 5.gs.BC.***** Pēdējā laikā abu kopienu atdalīšanos gan saista ar vēlāku laiku - pētniecībā runā nevis par shizmu, bet drīzāk par pakāpenisku atsvešināšanos, kamēr izveidojās 2 patstāvīgi novirzieni.***** Kults Gerizima kalnā pastāvēja līdz 2.gs.BC otrajai pusei, kad šīs teritorijas tika atdalītas no Samarijas un pievienotas Jūdejai. Hasmoneju dinastija veica vairākus uzbrukumus pret Samariju, jo centās pakļaut to savai ietekmei, pie reizes atbrīvojoties no reliģiskajiem konkurentiem. Ja Samariju jau 128.g.BC nopostīja, tad Sihema un pilsēta uz Gerizima vēl izturēja vairākus gadus.****** Templis un pilsēta uz Gerizima kalna tika nodedzināti. Nelielam garnizonam vajadzēja rūpēties, lai samarieši vairs nemēģinātu to atjaunot. Vairākus gs. kalns palika neapbūvēts, līdz 3.gs.AD tur parādījās kāda sinagoga. Lai arī templi neatjaunoja, tomēr samarieši joprojām devās uz kalnu pielūgt Dievu (pamatojums: ne jau celtni, bet kalnu Dievs bija izredzējis un padarījis par svētu).

___________________

*Tikai 12 km attālumā no Gerizima kalna atradās Samarija, Ziemeļvalsts galvaspilsēta.

**Samarieši apdzīvoja pašu kalna virsotni (viņi nedzīvoja lejā ielejā, kā to agrāk pieņēma) – faktiski pilsēta bija kā „svēta pilsēta uz svēta kalna”.

***Samarieši tiek diskreditēti, norādot, ka viņi ir sveštautiešu pēcteči (pagāni) - 1)stāstā par svešām tautām, kuras pēc asīriešu veiktās Ziemeļvalsts iekarošanas tur tika izmitinātas (2 Ķ 17), vai 2)piezīmē par elku tēlu aprakšanu zem Sihemas terebinta (Gen 35:4; Jub 31:1-3).

****Ezr 4  ataino imigrantus no ziemeļiem kā Jahves pielūdzējus, kurus nepieņem trimdinieki no Babilonijas, kad atgriezās Jeruzālemē, Savukārt (saskaņā ar Neh 8-10) Mozus Tora tika pasludināta par legālu un svētu dokumentu, tādējādi to varot uzskatīt par Pentateuha kanonizēšanu.
*****Kults Gerizima kalnā bija iecerēts kā alternatīva tiem, kas dzīvoja Jūdejā,  lai gan Samarijas dienviddaļas iedzīvotāji pēc ieraduma nereti devās uz Jeruzalemi.
******Precīzs gadskaitlis nav zināms, bet pēc norādēm uz monētām par izgatavošanas laiku var spriest, ka tas notika 111. g. BC.

Einuhi Vecajā Derībā

„Sārīs” VD ebreju tekstā sastopams 45 reizes, bet Septuaginta to tikai 30 reizes tulko kā „eunouhos”. Kopš valdniecības laika Izraēlā par „sārīs”/ „eunouhos” dēvē valdnieka ierēdņus vai militārus vadoņus (2 Ķ 25:19).
Parasti ar vārdu „einuhs” apzīmē kastrātu, bet grieķiski tas burtiski nozīmē „gultas sargātājs”, kas norāda uz viņa kā sarga funkcijām harēmā. Seno Austrumu tekstos vārds „einuhs” pārsvarā dominē valdnieku un viņu galmu kontekstā – tā uz to vajadzētu skatīties arī VD, bet dažos VD tekstos (kā Jes 56) ar „sārīs” tik tiešām visdrīzāk ir domāts „kastrāts”. Tikai viena vieta VD (jau minētā Jes 56:3-4) tieši norāda uz „sārīs” neauglību, tomēr citu VD vietu gadījumā tikai no konteksta reizēm var saprast, ka „sārīs” ir domāts kastrēts vīrietis ierēdņa statusā (tāpēc nevajadzētu automātiski pārnest Jes 56 nozīmi uz citiem VD tekstiem, kā tas nereti novērojams).*
Aplūkosim divus piemērus. Hiskijam izteiktos draudus, ka viņi dēli kļūs par "sārīsīm" Babilonā (Jes 39:7/ 2 Ķ 20:8) vajadzētu interpretēt seksuālā nozīmē – tikai tad var saprast pazemību un bailes par savas dinastijas galu. Savukārt Potifara gadījumā (faraona ierēdnis tiek dēvēts par "sārīs") ēģiptologi ir skeptiski par Senās Ēģiptes ierēdņu kastrēšanu (Gen 37:36, 39:1).**
Te vietā būtu norādīt, ka Tora aizliedz kastrāciju (Dtn 23:2). Arī citas VD vietas (kur minēti einuhi – ierēdņi) neaplūko ne kastrācijas procesu, ne tā praksi. Einuhus uzskatīja par uzticamiem kalpiem, kas viņu saimnieku lokā ieņēma izredzēto statusu. Kastrēti vīrieši antīkajās kultūrās netika uzskatīti par pilnvērtīgiem vīriešiem, tāpēc sabiedrība pret viņiem izturējās noraidoši. Atzinību viņi varēja izpelnīties, tikai pildot savus pienākumus. Persijā galma einuhi pildīja līdzsvara funkciju, jo tika ieviesti kā pretstats aristokrātijai un bija daudz lojālāki par dižciltīgajiem. No Jes 56:3-4 var spriest par sabiedrības negatīvo attieksmi pret einuhiem VD,*** tādēļ einuhiem tiek apsolīta Dieva dāvāta atcerēšanās zīme - jād wāšem.****
_____________________________
*Zināms, ka Persijā karagūstekņus padarīja par vergiem un kastrēja. Pie viņu uzdevumiem piederēja arī apkalpošana mājas intīmākajās daļās (t.i. ķermeņa kopšana, guļamvietas sagatavošana, īpašuma pārvaldīšana). Asīrijā, Babilonijā un Persijā einuhi ieņēma augstu ierēdņu amatus (hellēnisma un romiešu laikā šo praksi turpināja). Jozefs Flāvijs „Jūdu senatnē” min, ka arī Jūdejas valdnieku galmos varēja sastapt einuhus.

**Liecības nāk no laika, kad Ēģipte atradās Persijas pakļautībā (šajā laikā ēģiptiešu tekstos parādās arī termins "sārīs"). Tāpat nepietiek argumentēt Potifara gadījumā (uzskatot viņu par kastrātu), ka Ahmenīdu impērijas laikā bija atļautas einuhu laulības.
***Jes 54 (kur atainota sieviete bez bērniem) einuhi minēti starp citiem marginalizētajiem kā cerības zīme.
****Tas tiek salīdzināts ar dēliem un meitām (bērni reprezentēja senajā Izraēlā  atcerēšanos). Divas JD vietas (Mt 19:12, Apd 8:26ff) apraksta einuhus saturiski tuvu Jes 56 – pretstatā sabiedrības noraidošajai attieksmei debesu valstība ir atvērta arī einuhiem (turklāt Apd 8 apraksta arī einuha kristīšanu). Plašāk sk., piemēram, Daces Balodes rakstu "Einuhi Debesu valstības dēļ" LU Teoloģijas fakultātes izdevumā "Ceļš" 59 (2009).