Lai arī Gerizima kalns* mūsdienās nepieder pie lielajiem reliģiskajiem centriem, tomēr tas gs. ilgi ir bijis reliģisko aktivitāšu centrs. Diez vai citādāk samarieši izpelnītos JD autoru uzmanību, kuri min viņus līdzībā (Lk 10) vai apraksta viņu sarunu ar Jēzu no Nācaretes (Jņ 4).
Atšķirībā no Jeruzālemes, kas vienmēr piesaistīja 3 monoteisma reliģiju uzmanību, Gerizima kalns pazuda uz vairākiem gs. no daudzu cilvēku redzesloka, un tikai samariešiem tas palika svēts (samariešu kultūras un literatūras atklāšana no jauna notika 17.gs.). Līdz pat 1851.g. priekšstatus par samariešiem galvenokārt ieguva no antīkās literatūras, kas parāda diezgan pretrunīgu ainu, nereti no krietni vēlāka laika.
Gerizima topogrāfija ir savdabīga. Atšķirībā no klasiska kalna (ar vienu virsotni) Gerizima kalnam ir divas virsotnes – pamatvirsotne un blakusvirsotne. No arheoloģiskajiem izrakumiem redzams, ka abas virsotnes bijušas iesaistītas reliģiskās aktivitātēs. Svētvietu izmantošana un dažādu koncepciju veidošanās lielā mērā ir saistītas arī vietas ģeogrāfiskajām īpatnībām.** 332.g. BC samarieši uzcēla Gerizima kalnā savu templi, tādēļ jūdi sāka protestēt, jo līdz tam arī viņiem šis kalns bija svēts. Jozefs Flāvijs apraksta šo notikumu šādi: Maķedonijas Aleksandrs atļāva celt šo templi, ja samarieši to nosauks Zeva vārdā. Jozefs Flāvijs arī min, ka templis pastāvēja aptuveni 200g., un to cēla pēc Jeruzālemes tempļa parauga.
No jūdu polemikas ar samariešiem labi redzams, ka jūdi uzsver Jeruzālemi kā vienīgo leģitīmo kulta vietu, noraidot Gerizima kalna pretenzijas.*** Galvenais pārmetums – samarieši esot pielūguši elku tēlus (to uzsver Jozefs Flāvijs un rabīniskā literatūra). Šo scenāriju pārņēma arī pētniecība, nepārbaudot tā patiesumu.
Jūdu avoti skaidri vēršas pret grupu, kas tāpat par savas ticības pamatu izvēlējusies Pentateuhu, taču tās apsolījumi par Gerizimu ir pozitīvi. Gerizims samariešiem ir ekskluzīva kulta vieta, kur darbojas gan priesteri, gan laji. Šis kalns parādās vairākos eshatoloģiskos kontekstos, kā arī aicinājumos izrādīt tur savu dievbijību. Strīds starp jūdiem un samariešiem visdrīzāk par to, vai pašu kulta prakses uzskatāmas par tiesiskām. Jau 2.gs. BC jūdi un samarieši Aleksandrijā strīdējās par abu vietu leģitimitāti - uz to netieši norāda 2 Gerizima kalnā atrastie uzraksti no Delas salas, kas apliecina, ka jūdi savus upurus nesa arī uz svēto Gerizimu kalnu.
Tradicionāli samariešu rašanos saista ar pirmstrimdas laiku (2 Ķ 17) vai pēctrimdas laiku 5.gs.BC.***** Pēdējā laikā abu kopienu atdalīšanos gan saista ar vēlāku laiku - pētniecībā runā nevis par shizmu, bet drīzāk par pakāpenisku atsvešināšanos, kamēr izveidojās 2 patstāvīgi novirzieni.***** Kults Gerizima kalnā pastāvēja līdz 2.gs.BC otrajai pusei, kad šīs teritorijas tika atdalītas no Samarijas un pievienotas Jūdejai. Hasmoneju dinastija veica vairākus uzbrukumus pret Samariju, jo centās pakļaut to savai ietekmei, pie reizes atbrīvojoties no reliģiskajiem konkurentiem. Ja Samariju jau 128.g.BC nopostīja, tad Sihema un pilsēta uz Gerizima vēl izturēja vairākus gadus.****** Templis un pilsēta uz Gerizima kalna tika nodedzināti. Nelielam garnizonam vajadzēja rūpēties, lai samarieši vairs nemēģinātu to atjaunot. Vairākus gs. kalns palika neapbūvēts, līdz 3.gs.AD tur parādījās kāda sinagoga. Lai arī templi neatjaunoja, tomēr samarieši joprojām devās uz kalnu pielūgt Dievu (pamatojums: ne jau celtni, bet kalnu Dievs bija izredzējis un padarījis par svētu).
___________________ *Tikai 12 km attālumā no Gerizima kalna atradās Samarija, Ziemeļvalsts galvaspilsēta.
**Samarieši apdzīvoja pašu kalna virsotni (viņi nedzīvoja lejā ielejā, kā to agrāk pieņēma) – faktiski pilsēta bija kā „svēta pilsēta uz svēta kalna”.
***Samarieši tiek diskreditēti, norādot, ka viņi ir sveštautiešu pēcteči (pagāni) - 1)stāstā par svešām tautām, kuras pēc asīriešu veiktās Ziemeļvalsts iekarošanas tur tika izmitinātas (2 Ķ 17), vai 2)piezīmē par elku tēlu aprakšanu zem Sihemas terebinta (Gen 35:4; Jub 31:1-3).
****Ezr 4 ataino imigrantus no ziemeļiem kā Jahves pielūdzējus, kurus nepieņem trimdinieki no Babilonijas, kad atgriezās Jeruzālemē, Savukārt (saskaņā ar Neh 8-10) Mozus Tora tika pasludināta par legālu un svētu dokumentu, tādējādi to varot uzskatīt par Pentateuha kanonizēšanu.*****Kults Gerizima kalnā bija iecerēts kā alternatīva tiem, kas dzīvoja Jūdejā, lai gan Samarijas dienviddaļas iedzīvotāji pēc ieraduma nereti devās uz Jeruzalemi.
******Precīzs gadskaitlis nav zināms, bet pēc norādēm uz monētām par izgatavošanas laiku var spriest, ka tas notika 111. g. BC.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru