Tas, ka Seno Austrumu dieviem patīk ēst un dzert, ir pašsaprotama lieta (protams, primāri ar to ir domāta upurēšana). Bet kā ir ar Jahvi?*
Dtn 4:28 skaidri norāda, ka spēja ēst (līdzās redzēšanai, dzirdēšanai, ožai) pieder pie patiesa dieva īpašībām. Šajā pantā Izraēlu kritizē par atkrišanu no Jahves, jo tauta darinājusi dievus no koka un akmens, taču šo dievu tēliem nepiemīt augstākminētās īpašības. Apskatot VD tekstus, kuros pieminēti „ēšana” un „Jahve”, jāsecina, ka lielākā daļa no tiem tiešām attiecas uz upurēšanu**, tajā pašā laikā jāatzīmē, ka ne mazums tekstu runā par ēdošu Jahvi gaidāmās tiesas kontekstā.*** Ja upurēšanas gadījumā var runāt par Jahves „ēšanas” pozitīvajiem aspektiem (attiecību uzturēšana starp upurētājiem un Jahvi), tad tiesas tekstu gadījumā ēšana gandrīz vienmēr norāda uz iznīcināšanu. Dažos tekstos (Jer 46:2-25, Jes 30:27-33) abas tēmas ir apvienotas: Jahves rīšana ir vērsta pret Izraēla ienaidniekiem, turklāt Izraēlam šāds „upuris” ir priecīgs notikums.
____________________________
*Par šo tēmu plašāk aizdomājos, domājot par t.s. „skatāmajām maizēm” un diskusijas par Jahves statuju kontekstā. Šai tēmai būs veltīts kāds no nākamajiem ierakstiem.
**Jahve VD bieži ir parādīts kā izvēlīgs ciemiņš: viņš piedalās upurēšanas maltītē, bet ne vienmēr pozitīvi reaģē uz piedāvātajiem upuriem.
*** Tur ēšanu reizēm varētu pat tulkot kā „rīšanu” – piemēram, Hoz 13:8. Visbiežāk Jahve ēdot darbojas ar zobenu un uguni.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru