"Javnes sinode"

Kādu laiku atpakaļ vienā no šī bloga ierakstiem tika minēts, ka pēdējā laikā VD pētniecība kritiski izvērtējusi teorijas par VD kanona veidošanos un tā noslēgšanu. Vecākos „VD ievados” VD kanona noslēgšanas sakarā bieži var sastapties ar apgalvojumu, ka tas noticis t.s. Javnes (Jabnes/ Jamnijas) „sinodes” laikā ap 90.g.AD. Par šo teoriju mums ir jāpateicas H. Graetz, kurš 1871.g. pēc Mišnas teksta Jadajīm 3:5 „rekonstruēja” minēto sinodi. Jadajīm 3:5 stāsta par notikumiem pēc Jeruzālemes tempļa nopostīšanas. R. Elazars ben Azarja, kurš tika iecelts par sanhedrīna vadītāju, teica: „Dziesmu dziesma un Pulcētājs padara rokas nešķīstas”. Graetz šo izteikumu uzskatīja par apstiprinājumu VD kanona noslēgšanai – daudzi teologi pārņēma šo ideju, tādējādi uz daudziem gadiem tā kļuva par ejošāko teoriju, kas izskaidroja VD kanona noslēgšanu.

Jajadīm 3:3-5 apskata gadījumus, kuros rokas kļūst nešķīstas (priekšrakstu pirmsākumi meklējami Lev 15:11) – pieskaroties nešķīstiem priekšmetiem un svētajiem Rakstiem. Tomēr no Jadajīm teksta var spriest, ka Javne ir minēta tāpēc, ka tur reiz tika apspriesti jautājumi par nešķīstību. Mišnas teksts nerunā ne par kanona noslēgšanu, ne arī apspriež to, vai Dziesmu dziesma un Pulcētājs iezīmē kanona robežas. Te gan parasti mēdz norādīt, ka to var pieņemt pēc noklusējuma principa, jo aktuāls bija jautājums tikai par augstākminētajām 2 VD grāmatām. Tiek norādīts uz Jozefu Flāviju, kurš dokumentē Palestīnas farizeju apiešanos ar svētajiem Rakstiem un min fiksētu tradīciju par 22 grāmatu korpusu, taču tajā pašā laikā grūti viennozīmīgi pateikt, kāda autoritāte bija šim 22 grāmatu kopumam (arī 4. Ezras grāmata, kas tapusi ap to pašu laiku (1.gs.AD beigas) min līdzīgu informāciju).

Javnē nenoslēdza kanonu. Drīzāk to var uzskatīt par pirmo mēģinājumu pēc ilgām diskusijām abas grāmatas uzskatīt par kanoniskām. Farizeji, kuri augsti vērtēja arī mutisko tradīciju, vēl neizjuta tik lielu spiedienu rakstiski normēt Jahves vārdus.

Vecās Derības kanona rašanās:jaunākie skaidrojumi

Diskusija par VD kanonu un tā rašanos nekad nav pieklususi – īpaši pēdējos gados bez ierastā skaidrojuma parādījušies arī alternatīvi piedāvājumi. Diezgan daudz diskusiju norit par pašu kanona jēdzienu un kanonizācijas procesu*. Klasiskā hipotēze** 3-daļīgā VD kanona rašanos saista ar atšķirīgiem apstākļiem, kuros katra no kanona daļām tika noslēgta:
a)Tora - 5.gs.BC (ko saista ar samariešu shizmu, pēc kuras samariešu Tora kļuva par vienīgajiem viņu svētajiem Rakstiem),
b)Neviīm - 3.gs.BC (tāpēc Daniēla grāmata tur vairs netiek iekļauta),
c)Ketuvīm ap 90.g.AD.
Mūsdienās tiek apstrīdēta gan samariešu shizmas agrā datēšana (tagad to vairāk saista ar Hasmoneju dinastijas darbību 2.gs.BC), gan t.s. saucamā kanona noslēgšana („Javnes koncilā”). Tā kā ar klasiskās hipotēzes plašāku izklāstu var iepazīties jebkurā nopietnā „VD ievadā”, turpinājumā vairāk par četriem pēdējo 10 gadu laikā piedāvātajiem skaidrojumiem, kuri atšķiras no ierastās versijas par VD kanona veidošanos.

1)A. de Pury. Viņš uzskata, ka tajā brīdī, kad Ketuvīm sāk saistīt ar Toru un Neviīm, var runāt par VD kanonu. Priekš de Pury tieši Ketuvīm pieder kanonu nosakošā funkcija***. Ketuvīm arī atšķiras no Toras un Neviīm, jo Ketuvīm ir iekļauti visdažādākā žanra un satura teksti. Uz jautājumu, kādi būtu kritēriji šo Ketuvīm darbu atlasei, de Pury atbild, ka Ketuvīm veidoti kā jūdu literatūras antoloģija, kuras mērķis ir parādīt, uz kādiem literāriem sasniegumiem ir spējīgi jūdu autori. Iemesli tādai rīcībai ir meklējami hellēnisma laika vidē un tā laika kultūras galvaspilsētā Aleksandrijā, kur hellēnisma literatūras kanons kā paraugs izaicināja reaģēt arī jūdaismu****. Lai arī atsevišķos darbos jūtama hellēnisma priekšstatu ietekme, tomēr Ketuvīm apzināti uzsver tradicionālo, tā laika jūdaismam raksturīgo literatūru.*****

2)S.B. Chapman. Viņaprāt, 6.gs.BC vidū rodas VD kanona kodols, kas ir divdaļīgi strukturēts (Tora un Neviīm) – tajā ietilpst Tetrateuhs (Gen-Num), Dtn kodols, deiteronomiskā historiogrāfija un senākie praviešu teksti. Vēlāk VD kanona kodolam pakāpeniski tiek pievienoti arī pārējie VD teksti. Pāreju no tekstiem uz kanonu Chapman saista ar Dtn teoloģijas ietekmi, kas uzsvēra rakstīto tradīciju. Chapman runā par kanonisko komplementaritāti – t.i. Tora un Neviīm kanoniski jāuztver kopā, jo abas kanona daļas radušās kopā (tādējādi viņš noraida klasiskās hipotēzes 3-pakāpju kanonizāciju). Chapman neuzskata Ketuvīm par teoloģiski līdzvērtīgu kanona daļu, lai gan viņš līdz galam neizklāsta, kādu funkciju VD kanonā pilda Ketuvīm.

3)K.van der Toorn. Saskaņā ar van der Toorn, VD rašanos nav iespējams nošķirt no teksta producēšanas fenomena senajā Izraēlā. Autors pat piedāvā 2 scenārijus, kā veidojās VD. No vienas puses, viņš redz VD kanonu kā Jeruzālemes tempļa bibliotēkas katalogu. Kanonizācija esot sākoties Ezras laikā (ap 450 g.BC), kad persiešu spiediena dēļ Mozus Toru nācās pieņemt par provinces likumiem******. Tomēr izšķirošo soli VD kanona izveidē van der Toorn redz apmēram 200g. vēlāk, kad Jeruzālemes templis „izdeva” Neviīm, Psalmu grāmatu un Proverbus (visiem šiem tekstiem raksturīga gudrības redakcija). Van der Toorn arī uzsver pieaugošo pieprasījumu pēc nacionālas literatūras no izglītoto jūdu puses, kas būtu atbilde hellēnisma literatūrai. Van der Toorn gan atzīst, ka laikposmā starp 250.g.BC līdz 50.g.AD vēl nevar runāt par kanonu kā noteiktu grāmatu sarakstu, jo šajā laikā pastāv tekstu dažādība (tas notiek vēlāk pēc plašākām diskusijām par šo grāmatu vecumu un autorību).

4)G.Steins. Arī viņš noraida 3-pakāpju VD kanonizācijas hipotēzi. VD kanona veidošanās procesā Steins redz 2 dažādas, taču savā starpā saistītas koncepcijas. Steins piekrīt Chapman idejai, ka VD kanona pamatā ir Tora un Neviīm, ko uzskatīja par pierakstītu Dieva gribas atklāsmi. Tajā pašā laikā Steins noraida Chapman vērtējumu par Ketuvīm – šeit viņš seko de Pury tēzei, ka šajā kanona daļā ir realizēta hellēnisma bibliotēkas koncepcija, kuras mērķis ir savākt tekstus par visas pasaules zināšanām. Ben Siras grāmatas prologs arī liecina par nacionālo apziņu, ka jūdu literatūra, kultūra, izglītība ir spējīga konkurēt ar hellēnisma kultūru. Tādējādi, paplašinot Toru un Neviīm ar Ketuvīm, mainās arī senāko kanona daļu raksturs – visas grāmatas kopā tagad tiek uzlūkotas kā jūdu literatūras antoloģija.

_____________

*Piemēram: vai VD kanonizācija nozīmē tajā ietilpstošo grāmatu skaita, burtu secības un vārdu izrunas fiksēšanu?
**Tā nāk no 19.gs. beigām, taču tās modifikācijas joprojām ir plaši pārstāvētas dažādās VD teoloģijas grāmatās.

***Šajā ziņā viņš noraida klasiskās hipotēzes pieņēmumu, kas kanona daļu svarīgumu noteica pēc to secības kanonā.

****Hellēnisma skolas kanons ietvēra sevī Homēra, Hēsioda un trīs traģiķu darbus.

*****De Pury aicina novērtēt kanona veidošanās literāros aspektus (kanons kā paraugliteratūra skolai un jūdu kolektīvās identitātes veidošanai). Klasiskās hipotēzes vietā, kas raksturo VD kanonu kā uz Toru orientētu, de Pury modelis izceļ Ketuvīm lomu tā tapšanā.

******Šo teoriju pēdējos gados VD pētniecībā noraidīja kā Pentateuha izcelsmes skaidrojumu.