Desmitā tiesa laikam ir viena no nedaudzajām VD tēmām, ko ļoti labprāt mīl ekspluatēt dažādas kristīgās konfesijas*. Bet ne par to stāsts - blogs ir par VD un nav domāts, lai iztirzātu Lutera uzskatus par desmito tiesu vai šķetinātu harizmātu teoloģijas līkločus. Īsumā tikai norādīšu uz J. Uļģa domu, kurai pievienojos: „Ar desmitās tiesas sludināšanu mācītāji izmisīgi cer uzlabot draudzes finansiālo stāvokli. Nav noslēpums, ka ļoti daudzās draudzēs, līdzīgi kā ģimenēs, ir lielākas vai mazākas naudas problēmas. Kā visur, arī draudzēs izdevumi vienmēr ir lielāki par ienākumiem. Kur rast papildus naudu? Vai turpināt sludināt Evaņģēliju, cerot, ka pateicībā Dievam atvērsies arī cilvēku maki? Vai varbūt tomēr izdomāt „vienpadsmito bausli” par desmito tiesu?” Parasti tekstos, kuros cenšas pamatot desmitās tiesas nepieciešamību arī mūsdienās, novērojamas vairākas kopīgas tendences interpretācijā – 1)VD tekstu gadījumā tiek ignorēts konteksts par desmitās tiesas maksāšanu; 2) nav ņemts vērā tas, ka diskusija par desmitās tiesas maksāšanu norisinājās arī VD laikā; tāpat pastāv arī atšķirības starp desmito tiesas teoloģiju VD tekstos un situāciju JD romiešu laikā.
Skaidrs, ka kulta finansēšana ir bijusi aktuāla visos laikos. Valdniecības laikā senās Izraēlas un Jūdas publisko kultu pamatā finansēja valdnieks. Lai to nodrošinātu, valdnieks uzlika nodevas (arī citiem uzdevumiem) – 10% no svarīgākajiem lauksaimniecības produktiem (1 S 8:15, 17, 1 Ķ 4:7-19), par ko saglabājušās arī ārpusbībeles liecības (Aradas ostrakons Nr.5 par desmito tiesu valdniekam). No šiem piemēriem redzams, ka senajā Izraēlā un Jūdā ievāca dažādas nodevas kulta vajadzībām – lai arī labi ir zināmi pirmās ražas un mājlopu pirmdzimto upuri un desmitā tiesa, tomēr tās nebija vienīgās nodevas. Tāpat jāatzīmē, ka desmitā tiesa nebija tikai seno izraēliešu un jūdu specifiska kulta nodeva. To var uzskatīt par klasisku reliģisku nodevu Seno Austrumu** un Vidusjūras baseina kultūrās – tās mērķis bija savākt nodevas „graudā”, ko pēc tam izmantoja Dieva/ dievu (kā arī kulta personāla) uzturēšanai. Dtn 14:22-29 dod labu ieskatu desmitās tiesas vēsturē senajā Jūdā.
Dtn 14:22-29 ir teksts par desmito tiesu, kas regulē 1)ikgadējo (centrālajai svētnīcai paredzēto desmito tiesu – Dtn 14:22-27), kā arī 2)katru trešo gadu maksājamo desmito tiesu, kas bija paredzēta lokālajai kulta vietai (Dtn 14:28f). Somu teologs Timo Veijola*** to uzskata par senāko kulta centralizācijas bausli. Sākotnējo tekstu viņš piedāvā sekojoši rekonstruēt: „Ja tev ceļš ir par tālu, ka tu to (t.i. desmito tiesu) nevari nogādāt, tad tev to vajag pārvērst sudrabā un doties uz vietām, ko Jahve, tavs Dievs, ir izredzējis. Tur tev vajag par sudrabu pirkt visu, ko tava sirds kāro, un tur tev vajag Jahves, tava Dieva, priekšā sarīkot maltīti un priecāties, tev un tavai ģimenei” (Dtn 14:24-26).
Ja parasti desmito tiesu uzskata par nodevu (apmēram 10%) no ražas un lopiem, tad šeit prasītā desmitā tiesa ir desmitā daļa no „tava lauka ražas” (Dtn 14:22). Veijola uzskata Dtn 14:23 par dtn - papildinājumu (tur ir minēti sīklopu un vēršu pirmdzimtie). Tomēr jau vecākajā Deuteronomium daļā (t. i. vēlīnais valdniecības periods) redzams, ka desmitā tiesa ir stingri nostiprināta, lai gan, salīdzinot ar vēl agrāku laiku (piemēram, Am 4:4), ir novērojama interesanta modifikācija. Dtn 14:22-29 atrodama norāde, ka upurēšanai paredzēto drīkst pārvērst kesef****. Dtn 14:22-29 līdz ar to uzskatāms par senāko VD tekstu, kas min šādu aizvietošanu ar ekvivalentu.
Par to, kā risināja desmitās tiesas maksāšanas jautājumu pēc Jeruzālemes tempļa kulta atjaunošanas persiešu laikā, lasīt tālāk 2.daļā.
____________________
*Klasisks harizmātu desmitās tiesas pamatošanas piemērs atrodams šeit; tā kļūst par izplatītu lietu arī tradicionālajās konfesijās, piemēram, atsevišķi luterāņu mācītāji diezgan aktīvi savās draudzēs sludina desmitās tiesas maksāšanu, par ko izpelnījušies arī sava kolēģa kritiku.
**Par desmitās tiesas ievākšanas praksi tempļa vajadzībām senajā Babilonijā sk. Michael Jursa, Der Tempelzeht in Babilonien vom siebenten bis zur dritten Jahrhundert v. Chr. (1998).
***Sk. Timo Veijolas komentāru par Deuteronomium grāmatu.
****Kesef pamatnozīme ir „sudrabs”. Tajā laikā vēl nebija monētas, tāpēc ar kesef jāsaprot dažādus sudraba priekšmetus, kuriem vērtību noteica pēc to svara. Lai arī to var uzskatīt par monētu naudas priekšpakāpi, tomēr tai piemita monetārs raksturs (līdzīgi kā nauda, tā darbojās kā ekvivalents priekš desmitās tiesas).
Dtn 14:22-29 ir teksts par desmito tiesu, kas regulē 1)ikgadējo (centrālajai svētnīcai paredzēto desmito tiesu – Dtn 14:22-27), kā arī 2)katru trešo gadu maksājamo desmito tiesu, kas bija paredzēta lokālajai kulta vietai (Dtn 14:28f). Somu teologs Timo Veijola*** to uzskata par senāko kulta centralizācijas bausli. Sākotnējo tekstu viņš piedāvā sekojoši rekonstruēt: „Ja tev ceļš ir par tālu, ka tu to (t.i. desmito tiesu) nevari nogādāt, tad tev to vajag pārvērst sudrabā un doties uz vietām, ko Jahve, tavs Dievs, ir izredzējis. Tur tev vajag par sudrabu pirkt visu, ko tava sirds kāro, un tur tev vajag Jahves, tava Dieva, priekšā sarīkot maltīti un priecāties, tev un tavai ģimenei” (Dtn 14:24-26).
Ja parasti desmito tiesu uzskata par nodevu (apmēram 10%) no ražas un lopiem, tad šeit prasītā desmitā tiesa ir desmitā daļa no „tava lauka ražas” (Dtn 14:22). Veijola uzskata Dtn 14:23 par dtn - papildinājumu (tur ir minēti sīklopu un vēršu pirmdzimtie). Tomēr jau vecākajā Deuteronomium daļā (t. i. vēlīnais valdniecības periods) redzams, ka desmitā tiesa ir stingri nostiprināta, lai gan, salīdzinot ar vēl agrāku laiku (piemēram, Am 4:4), ir novērojama interesanta modifikācija. Dtn 14:22-29 atrodama norāde, ka upurēšanai paredzēto drīkst pārvērst kesef****. Dtn 14:22-29 līdz ar to uzskatāms par senāko VD tekstu, kas min šādu aizvietošanu ar ekvivalentu.
Par to, kā risināja desmitās tiesas maksāšanas jautājumu pēc Jeruzālemes tempļa kulta atjaunošanas persiešu laikā, lasīt tālāk 2.daļā.
____________________
*Klasisks harizmātu desmitās tiesas pamatošanas piemērs atrodams šeit; tā kļūst par izplatītu lietu arī tradicionālajās konfesijās, piemēram, atsevišķi luterāņu mācītāji diezgan aktīvi savās draudzēs sludina desmitās tiesas maksāšanu, par ko izpelnījušies arī sava kolēģa kritiku.
**Par desmitās tiesas ievākšanas praksi tempļa vajadzībām senajā Babilonijā sk. Michael Jursa, Der Tempelzeht in Babilonien vom siebenten bis zur dritten Jahrhundert v. Chr. (1998).
***Sk. Timo Veijolas komentāru par Deuteronomium grāmatu.
****Kesef pamatnozīme ir „sudrabs”. Tajā laikā vēl nebija monētas, tāpēc ar kesef jāsaprot dažādus sudraba priekšmetus, kuriem vērtību noteica pēc to svara. Lai arī to var uzskatīt par monētu naudas priekšpakāpi, tomēr tai piemita monetārs raksturs (līdzīgi kā nauda, tā darbojās kā ekvivalents priekš desmitās tiesas).
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru