Kad un kā tad īsti beidzas valdniecības periods Jūdā?

Jau ilgāku laiku pievēršu pastiprinātu uzmanību t.s. agrīnajam pēctrimdas periodam Jūdā (ap 539-500BC; VD to apraksta Zaharjas un Hagaja grāmatas), ko VD pētniecībā bieži raksturo kā pārejas laiku un „tumšos laikus”. Tomēr, kā norāda Tībingenes universitātes profesors Herberts Nīrs (Niehr), pārmaiņas nebūt nebija tik krasas (ja salīdzina laiku pirms un pēc 586BC (un pat pēc 539BC)). Šāds Nīra secinājums pirmajā brīdī varētu šķist pietiekoši pārsteidzošs, ja salīdzina ar Dtjes izteikumiem. Vairāki Nīra raksti par šo periodu rosināja manas pārdomas par cerībām, kas ir saistītas par valdniecības atjaunošanu šajā laikposmā un virspriestera varas straujo pieaugšanu. Centrālais reliģiskais jautājums, ko risina šajā laikposmā, ir saistīts ar Jahves klātbūtni templī, tomēr šī ieraksts ir veltīts jautājumam: kāpēc 2. Jeruzalemes templis, ko atjaunoja kā valdnieka svētnīcu, drīz vien pilnībā nonāk priesteru pārziņā?

Jūdas valdnieka Jehojahīna deportācija 597BC un Jeruzalemes nopostīšana 586BC, aizvedot gūstā arī pēdējo valdnieku Cedekiju, nebūt nenozīmēja Dāvidīdu bojāeju, kā to bieži ir pieņemts uzskatīt VD pētniecībā. DtnH noslēdzas ar piezīmi par Jehojahīna apžēlošanu (2 Ķ 25:27-30), pasvītrojot, ka Jehojahīns palika valdnieks līdz pat savai nāvei, pat ja viņš atradās trimdā, turklāt babiloniešu ieceltais Gedalja (Cedekijas vietā) drīz vien tika nogalināts.*

No VD minētajām personām agrīnajā pēctrimdas periodā uzmanību pievērš Šešbacars (Ezr 1:8, Neh 5:18) un Zerubābels. Šešbacars bija cēlies no Dāvidīdiem, tāpat kā viņa brālēns Zerubābels - abi bija Jūdas valdnieki un reizē arī persiešu provinces pārvaldnieki. VD min, ka Zerubābels bija Dāvidīdu dinastijas pēctecis (1 L 3:17-24, Hag 2:23, Zah 6:13), kurš tiek dēvēts arī par pārvaldnieku (Hag 1:1, 2:12, 21). Kā vērtēt šo divējādo raksturojumu? Jūdas kā province un kā vasaļvalsts nebija divi savstarpēji izslēdzoši politiski lielumi. Kā norāda Nīrs, liecības no citām Persijas impērijas daļām (piemēram, Feniķijas) apstiprina, ka agrākie neatkarīgie valdnieki turpināja valdīt kā persiešu vasaļi.

Līdzīgi var spriest par virspriesteru kontinuitāti – tā (tāpat kā Dāvida līnija) nepārtrūka 586BC, bet turpināja pastāvēt. Saskaņā ar 1 L 5:40-41 virspriesteris Jehošua bija priestera Serajas mazdēls**. Spriežot pēc Serajas titula, viņš varēja būt 1. Jeruzalemes tempļa galvenais priesteris, tāpēc neizbrīna viņa mazdēla kļūšana par virspriesteri***.

Senajos Austrumos tempļa celšana parasti noritēja pēc valdnieku iniciatīvas, un 2. Jeruzalemes templis nebija izņēmums. Arī Jūdai kā vasaļvalstij persiešu laikā bija nepieciešams templis (tāpat kā Asīrijas un Babilonijas lielvaru laikā). Šajā gadījumā Jūdas valdnieki–vasaļi/ pārvaldnieki acīmredzot cerēja nostiprināt savu ietekmi Jeruzalemē****; viņus, protams, atbalstīja priesteri, kuri cerēja atgūt savu priviliģēto stāvokli, kuru viņi baudīja 1. Jeruzalemes tempļa laikā. Tā pamatus lika Zerubābels – Dāvidīdu pēcnācējs un valdnieks - persiešu vasalis, jo Zah 4:7 varētu interpretēt kā tempļa celšanas rituālu (sal. ar Zah 4:9, 6:12-13). Savukārt Hag 1 un Hag 2 uzsver, ka Zerubābels un virspriesteris Jehošua tiek aicināti atjaunot templi.***** Svarīgi arī atzīmēt, ka ne Hag, ne Zah nemin Kīra vai Dārija I ediktus kā iemeslu tempļa atjaunošanai.

Beidzot varam atgriezties atpakaļ pie sākotnējā jautājuma. Atbilde meklējama 2 Zaharjas grāmatas tekstos. Saskaņā ar Zah 4:4-14, 2 olīvkoki, kuri reprezentē svaidītos, atrodas templī menoras tuvumā. Jūdas valdniekam-vasalim/ pārvaldniekam ir jādalās savā politiskajā varā ar virspriesteri. Savukārt, sekojot Zah 6:11-13, Zerubābelam ir jāuzceļ Jahves templis, viņš saņems valdnieka titulu un sēdēs tronī, taču kroni saņems virspriesteris. Tiesa, Zah 6:11 varētu uzskatīt par vēlāku sākotnējās Zerubābela kronēšanas labojumu, jo nākamais (Zah 6:12) teikums ir tieši adresēts Zerubābelam. Kopumā ir gan jāatzīst, ka politiskās varas pāreja (Dāvida nams=>virspriesteris) detaļās paliek neskaidra. Var novērot, ka laika gaitā virspriesteri nāk Dāvidīdu valdnieku vietā: virspriesteri tiek svaidīti (Ex 29:7, Lev 8:12), viņi nēsā oficiālus tērpus (Ex 28:1-43, 39:1-31) un kroni (Ex 28:36-38, 39:30-31, Zah 6:11), sēž tronī (Zah 6:13), ir starpnieki starp Dievu un cilvēkiem (Lev 17). Arī Toras baušļi Dtn 17:14-20 par valdnieku ļoti labi iederas šajā periodā.

Vēsturiski raugoties, Dāvida dinastija izzuda tikai pakāpeniski (tas varēja notikt ap 500BC), jo Zerubābels un viņa otrais dēls bija valdnieki–vasaļi, kuri atzina Persijas virskundzību. Sākotnējā reliģiskajā un politiskajā kontinuitātē zināmas korekcijas ieviesa Persijas impērijas valdnieka Dārija I lēmums iecelt Zerubābela znotu (kurš nebija Dāvidīds pēc izcelsmes) par Jūdas pārvaldnieku. Tā kā citi avoti, neskaitot VD, klusē par Dāvida dinastijas galu, tad nav iespējams pārbaudīt augstāk minēto, lai gan Nīra piedāvājums izskatās pietiekami ticams. 

_____________________________

*DtnH maz raksta par Gedalju, jo viņš nebija cēlies no Dāvidīdiem. Iespējams, ka viņa nogalināšana bija laba mācība babiloniešiem, liekot pārdomāt, lai ieceltu arī turpmāk par Jūdas pārvaldnieku kādu no Dāvida nama (2 Ķ 25:22-25).

**Seraju deportēja uz Riblu un tur nogalināja (2 Ķ 25:18-21).

***Virspriestera tituls „gadol koēn” ir jaunums persiešu periodā (pirmoreiz to var sastapt Zaharjas grāmatā).

****Zerubābelam bija nepieciešams templis, lai caur to varētu realizēt kulta dimensiju savai valdīšanai. Protams, Jeruzalemes tempļa rekonstrukcija kalpoja arī persiešu lielvarai, lai ievāktu desmito tiesu.

*****Citādāk tempļa celšanas gaita ir atainota vēlākā tekstā: aramiešu valodā sarakstītais stāsts Ezras grāmatā vēsta par tempļa celšanas sākumu Zerubābela un Jehošua laikā (Ezr 5:2), savukārt Šešbacara laikā tika likti pamati templim (Ezr 5:16).

Nehuštana īsā „vēsture” Vecajā Derībā

Nehuštans jeb vara čūska bija kulta priekšmets, kura izveidošanu 2 VD teksti (2 Ķ 18:4 un Nu 21:4-9) saista ar Mozu. Jahves kultā čūskai nav atvēlēta nozīmīga vieta, lai gan, kā liecina arheoloģiskie atradumi mūsdienu Izraēlas teritorijā, atrastās čūskas figūriņas bieži ir saistītas ar dievībām.*

Apskatoties to, kā pētniecībā raksturo saikni starp Nu 21:4-9 un 2 Ķ 18:4, pamatā var novērot Pentateuha avotu teorijas pielietojumu vai 2 Ķ 18 piezīmes vēsturisku harmonizēšanu ar Nu 21. Ko tad šie teksti vēsta par Nehuštanu?

2 Ķ 18:4. Kā vērtēt šī panta norādi, ka Jeruzalemes tempļa teritorijā atradās Nehuštans – kulta priekšmets, kuru Jūdas valdnieks Hiskija lika iznīcināt? DtnH interpretē piezīmi par Nehuštana likvidēšanu kā vispārējas Hiskijas reformas sastāvdaļu, turklāt šī piezīme ir nolikta Hiskijas pozitīvā apraksta sākumā. Tomēr piezīme ir teoloģiski piedauzīga – kā gan Mozus, kurš DtnH autoriem bija liela autoritāte, varēja būt ar Jahves kultu nesaistīta simbola izveidotājs? Negribas ticēt, ka DtnH autori paši izdomāja šo piezīmi priekš teksta, kurā tiek aizliegts kulta priekšmets, ko pats bauslības devējs izgatavo. Ja DtnH autori savu teoloģiju būtu konsekventi turpinājuši arī šajā vietā, tad par šo piezīmi būtu klusējuši tāpat kā 2 L 31:1* autori. To var uzskatīt par argumentu, kas runā par labu 2 Ķ 18: 4 piezīmes pirms-dtn raksturam.

Formulējums par Nehuštana iznīcināšanu ir īpašs, jo to izceļ 2 palīgteikumi, kuros 1)šī kulta tēla izgatavošana ir saistīta ar Mozu un 2)aprakstīta Nehuštana izmantošana līdz Hiskijas laikam, turklāt kulta objekta apraksts neatstāj iespaidu, ka DtnH lasītāji būtu pazīstami ar Nehuštanu un tā izmantošanu.

Nu 21:4-9 (vērts apskatīt plašākā kontekstā - Nu 10:11-22:1) vēsta, ka Izraēls savā 40 gadu ilgajā klejojuma laikā pa tuksnesi kurnēja, par ko Dievs sūtīja nelaimi čūsku izskatā. Pēc tam, kad tauta atzina savus grēkus, Dievs pavēl Mozum izgatavot vara čūsku, kuru vajadzēja parādīt čūsku kodumu upuriem, lai viņus glābtu.*** Nu 21:4-9 gan trūkst tiešas norādes uz Nehuštanu, jo Mozus neizveido čūskas tēlu kā kulta priekšmetu ilgstošai lietošanai, bet gan konkrētam gadījumam/ grūtībās.

Kā tad savstarpēji ir saistīti 2 Ķ 18:4 un Nu 21:4-9?

Hiskija iznīcināja vara čūsku 8.gs.BC, taču par viņa rīcības motīviem teksts klusē. Ja Nehuštans bija veidots pēc ēģiptiešiem raksturīgā čūskas veidola, tad šādu iznīcināšanu varētu saistīt ar lielvaras maiņu reģionā (ēģiptiešu vietā nāk asīrieši), ko varētu skaidrot kā lojalitātes izrādīšanu asīriešiem.**** Tomēr redzams, ka leģenda zaudēja savu svarīgumu pēc Nehuštana iznīcināšanas, tāpēc tā varēja izdzīvot, tikai pateicoties tās piesaistīšanai pie Mozus stāsta (Nu 21) tautas kurnēšanas epizodes.*****

Visticamāk, ka sākotnēji bija 2 dažādi teksti, taču vēlāk Nu 21 redakcionāli padarīja par 2 Ķ 18 izvērstāku skaidrojumu. Nu 21:4-9 satur senāku tradīciju, kas apsola dziedināšanu no čūskas kodumiem, kas tiek piesaistīta Mozus stāstam, kur vara čūska ir izveidota pēc Dieva pavēles (arī Mozus izveido čūskas tēlu dziedināšanai, kas, nokļūstot Jeruzalemē, kļūst par kulta priekšmetu). Tajā pašā laikā Nu 21:4-9 grib skaidrot 2 Ķ 18:4, pastāstot īsu Nehuštana „vēsturi” (Jahve lika to izgatavot pēc tam, kad pēdējo reizi pārbaudīja izraēliešus pirms ieiešanas apsolītajā zemē).

___________________

 * Nehuštans sākotnēji visdrīzāk piederēja kādas citas dievības kultam, bet vēlāk to (kā dzīvības simbolu) uz kādu laiku integrēja Jahves kultā.

**Kāpēc Laiku grāmatā trūkst piezīme par Nehuštanu, ja pirmās trīs darbības, kas minētas 2 Ķ 18:4, atrodamas arī 2 L 31:1? Visdrīzākais, ka Laiku grāmata saskaņo DtnH kulta reformas pasākumus ar Dtn 7:5.

*** Čūskas tagad kļūst nevis par nejaušu nelaimi, kas uzbrūk tuksnesī, bet gan par Dieva sūtītu sodu. Nu 21 stāsts māca, ka katrai kurnēšanai seko nāve, bet atgriešanās ved uz dzīvību.

**** Kēls (Keel) skaidro Hiskijas motīvus ar vēlmi pretoties Ziemeļvalsts opozīcijas ietekmei, jo bēgļi no Izraēlas izrādīja īpašu noslieci Jahves attēlošanai ar dzīvnieku tēliem (piemēram, vērša tēls Bētelē). Iespējams, ka savu lomu nospēlēja arī čūskas tēla „ēģiptiskais” izskats. Tā kā Hiskija cerēja uz ēģiptiešu palīdzību, saceļoties pret asīriešiem, bet ēģiptieši nepalīdzēja Hiskijam, tad viņš varēja būt vīlies un iznīcināja visu, kas bija saistīts ar ēģiptisko (to varētu uzskatīt par Jesajas brīdinājumu piepildīšanos (Jes 30:2-7, 31:1-3)). Vēsturiski laikam šo piezīmi varētu ievietot pēc Sanheriba karagājiena uz Jūdu 701BC, kad varēja būt vilšanās par Ēģiptes ietekmīgumu, kas reizē iezīmēja arī jaunu reliģisko simbolu maiņu (no Ēģiptes agrākas ietekmes, kuras ikonogrāfijā bija populāras lidojošas kobras jeb serafīmi (Jes 6) - par labu asīriešu reliģisko simbolu sistēmai, kurā dominēja lunāro debesu ķermeņu simboli).

*****Vērts atzīmēt vēl 2 tekstus: 1) Dtn 8:15 arī min čūsku kodienus Dieva glābšanas darbu kontekstā (tur  uzsver tikai Dieva rīcību glābjot – ne miņas par tautas kurnēšanu vai Dieva sodu); 2) Zālamana gudrības grāmata (Sap 16:5-11) kurnēšanas stāstā arī uzsver Dieva glābjošo rīcību: vara čūskas veidošanai ir pedagoģisks mērķis, jo ar to tauta saņem zīmi par glābšanu, lai atcerētos Toras baušļus (Sap 16:6).