Jau ilgāku laiku pievēršu pastiprinātu uzmanību t.s. agrīnajam pēctrimdas periodam Jūdā (ap 539-500BC; VD to apraksta Zaharjas un Hagaja grāmatas), ko VD pētniecībā bieži raksturo kā pārejas laiku un „tumšos laikus”. Tomēr, kā norāda Tībingenes universitātes profesors Herberts Nīrs (Niehr), pārmaiņas nebūt nebija tik krasas (ja salīdzina laiku pirms un pēc 586BC (un pat pēc 539BC)). Šāds Nīra secinājums pirmajā brīdī varētu šķist pietiekoši pārsteidzošs, ja salīdzina ar Dtjes izteikumiem. Vairāki Nīra raksti par šo periodu rosināja manas pārdomas par cerībām, kas ir saistītas par valdniecības atjaunošanu šajā laikposmā un virspriestera varas straujo pieaugšanu. Centrālais reliģiskais jautājums, ko risina šajā laikposmā, ir saistīts ar Jahves klātbūtni templī, tomēr šī ieraksts ir veltīts jautājumam: kāpēc 2. Jeruzalemes templis, ko atjaunoja kā valdnieka svētnīcu, drīz vien pilnībā nonāk priesteru pārziņā?
Jūdas valdnieka Jehojahīna deportācija 597BC un Jeruzalemes nopostīšana 586BC, aizvedot gūstā arī pēdējo valdnieku Cedekiju, nebūt nenozīmēja Dāvidīdu bojāeju, kā to bieži ir pieņemts uzskatīt VD pētniecībā. DtnH noslēdzas ar piezīmi par Jehojahīna apžēlošanu (2 Ķ 25:27-30), pasvītrojot, ka Jehojahīns palika valdnieks līdz pat savai nāvei, pat ja viņš atradās trimdā, turklāt babiloniešu ieceltais Gedalja (Cedekijas vietā) drīz vien tika nogalināts.*
No VD minētajām personām agrīnajā pēctrimdas periodā uzmanību pievērš Šešbacars (Ezr 1:8, Neh 5:18) un Zerubābels. Šešbacars bija cēlies no Dāvidīdiem, tāpat kā viņa brālēns Zerubābels - abi bija Jūdas valdnieki un reizē arī persiešu provinces pārvaldnieki. VD min, ka Zerubābels bija Dāvidīdu dinastijas pēctecis (1 L 3:17-24, Hag 2:23, Zah 6:13), kurš tiek dēvēts arī par pārvaldnieku (Hag 1:1, 2:12, 21). Kā vērtēt šo divējādo raksturojumu? Jūdas kā province un kā vasaļvalsts nebija divi savstarpēji izslēdzoši politiski lielumi. Kā norāda Nīrs, liecības no citām Persijas impērijas daļām (piemēram, Feniķijas) apstiprina, ka agrākie neatkarīgie valdnieki turpināja valdīt kā persiešu vasaļi.
Līdzīgi var spriest par virspriesteru kontinuitāti – tā (tāpat kā Dāvida līnija) nepārtrūka 586BC, bet turpināja pastāvēt. Saskaņā ar 1 L 5:40-41 virspriesteris Jehošua bija priestera Serajas mazdēls**. Spriežot pēc Serajas titula, viņš varēja būt 1. Jeruzalemes tempļa galvenais priesteris, tāpēc neizbrīna viņa mazdēla kļūšana par virspriesteri***.
Senajos Austrumos tempļa celšana parasti noritēja pēc valdnieku iniciatīvas, un 2. Jeruzalemes templis nebija izņēmums. Arī Jūdai kā vasaļvalstij persiešu laikā bija nepieciešams templis (tāpat kā Asīrijas un Babilonijas lielvaru laikā). Šajā gadījumā Jūdas valdnieki–vasaļi/ pārvaldnieki acīmredzot cerēja nostiprināt savu ietekmi Jeruzalemē****; viņus, protams, atbalstīja priesteri, kuri cerēja atgūt savu priviliģēto stāvokli, kuru viņi baudīja 1. Jeruzalemes tempļa laikā. Tā pamatus lika Zerubābels – Dāvidīdu pēcnācējs un valdnieks - persiešu vasalis, jo Zah 4:7 varētu interpretēt kā tempļa celšanas rituālu (sal. ar Zah 4:9, 6:12-13). Savukārt Hag 1 un Hag 2 uzsver, ka Zerubābels un virspriesteris Jehošua tiek aicināti atjaunot templi.***** Svarīgi arī atzīmēt, ka ne Hag, ne Zah nemin Kīra vai Dārija I ediktus kā iemeslu tempļa atjaunošanai.
Beidzot varam atgriezties atpakaļ pie sākotnējā jautājuma. Atbilde meklējama 2 Zaharjas grāmatas tekstos. Saskaņā ar Zah 4:4-14, 2 olīvkoki, kuri reprezentē svaidītos, atrodas templī menoras tuvumā. Jūdas valdniekam-vasalim/ pārvaldniekam ir jādalās savā politiskajā varā ar virspriesteri. Savukārt, sekojot Zah 6:11-13, Zerubābelam ir jāuzceļ Jahves templis, viņš saņems valdnieka titulu un sēdēs tronī, taču kroni saņems virspriesteris. Tiesa, Zah 6:11 varētu uzskatīt par vēlāku sākotnējās Zerubābela kronēšanas labojumu, jo nākamais (Zah 6:12) teikums ir tieši adresēts Zerubābelam. Kopumā ir gan jāatzīst, ka politiskās varas pāreja (Dāvida nams=>virspriesteris) detaļās paliek neskaidra. Var novērot, ka laika gaitā virspriesteri nāk Dāvidīdu valdnieku vietā: virspriesteri tiek svaidīti (Ex 29:7, Lev 8:12), viņi nēsā oficiālus tērpus (Ex 28:1-43, 39:1-31) un kroni (Ex 28:36-38, 39:30-31, Zah 6:11), sēž tronī (Zah 6:13), ir starpnieki starp Dievu un cilvēkiem (Lev 17). Arī Toras baušļi Dtn 17:14-20 par valdnieku ļoti labi iederas šajā periodā.
Vēsturiski raugoties, Dāvida dinastija izzuda tikai pakāpeniski (tas varēja notikt ap 500BC), jo Zerubābels un viņa otrais dēls bija valdnieki–vasaļi, kuri atzina Persijas virskundzību. Sākotnējā reliģiskajā un politiskajā kontinuitātē zināmas korekcijas ieviesa Persijas impērijas valdnieka Dārija I lēmums iecelt Zerubābela znotu (kurš nebija Dāvidīds pēc izcelsmes) par Jūdas pārvaldnieku. Tā kā citi avoti, neskaitot VD, klusē par Dāvida dinastijas galu, tad nav iespējams pārbaudīt augstāk minēto, lai gan Nīra piedāvājums izskatās pietiekami ticams.
_____________________________
*DtnH maz raksta par Gedalju, jo viņš nebija cēlies no Dāvidīdiem. Iespējams, ka viņa nogalināšana bija laba mācība babiloniešiem, liekot pārdomāt, lai ieceltu arī turpmāk par Jūdas pārvaldnieku kādu no Dāvida nama (2 Ķ 25:22-25).
**Seraju deportēja uz Riblu un tur nogalināja (2 Ķ 25:18-21).
***Virspriestera tituls „gadol koēn” ir jaunums persiešu periodā (pirmoreiz to var sastapt Zaharjas grāmatā).
****Zerubābelam bija nepieciešams templis, lai caur to varētu realizēt kulta dimensiju savai valdīšanai. Protams, Jeruzalemes tempļa rekonstrukcija kalpoja arī persiešu lielvarai, lai ievāktu desmito tiesu.
*****Citādāk tempļa celšanas gaita ir atainota vēlākā tekstā: aramiešu valodā sarakstītais stāsts Ezras grāmatā vēsta par tempļa celšanas sākumu Zerubābela un Jehošua laikā (Ezr 5:2), savukārt Šešbacara laikā tika likti pamati templim (Ezr 5:16).
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru