Cūka Vecajā Derībā

Kāpēc ebreji neēd cūkgaļu? Tāpēc ka Tora to aizliedz! Neieslīgstot lieki diskusijās par Toras dievišķās atklāsmes dabu, pāriesim pie daudz taustāmākiem faktiem.

Padomāsim vispirms par cūkas nozīmi un lietderīgumu, salīdzinot ar citiem mājdzīvniekiem. Cūka dod tikai gaļu (bet neko vairāk), to uzskatīja par īpašu luksusa dzīvnieku. Augstāk vērtēja tos dzīvniekus, kuri bija arī citādi noderīgi. Lev 11:3,26 kā aizlieguma iemeslu min faktu, ka cūka nav atgremotājs.

Atgremotāji ir vērši, aitas, kazas, kurus uzskatīja par šķīstiem. Tie pieder pie tiem zālēdājiem, kuriem to barība (zaļa, svaiga zāle, salmi, koku lapas) augstās celulozes daļas dēļ ir piemērota. Cilvēkiem šie produkti pat pēc ilgas vārīšanas ir nebaudāmi. Cūka ēd to pašu, ko uzturā lieto cilvēks, tātad pretstatā atgremotājiem cūkas ir konkurenti cilvēkiem par to pašu barību. Cūkas nedod ne pienu, ne arī vilnu (kā aitas, kazas), cūku nevar izmantot aršanai (kā vēršus). Cūkas slikti panes karstumu, tām vajag ūdeni un dubļus, lai atvēsinātos un vārtītos, ja to nav, tad to dara mēslos, kas to padara pretīgu. Nav jābrīnās, ka Levantes kalnainajos apvidos cūka drīzāk bija reta parādība.

Cūkgaļas aizliegums ir minēts Dtn 14:8 un Lev 11:7. Šī tabu vecums nav skaidrs. Ir zināms, ka filistieši audzēja cūkas, vismaz pirmajā viņu ierašanās fāzē (filistieši bija seno izraēliešu saimnieciskie un politiskie konkurenti, no kuriem pēdējie dažādi vēlējās norobežoties). Lai gan filistieši cūkgaļu lietoja uzturā, agrīnā dzelzs laikmeta kalnaināko apvidu iedzīvotāji maz pazina cūku (spriežot pēc arheoloģiskajām liecībām). Arī hellēnisma perioda Palestīnas nejūdu pilsētās cūkgaļa bija ierasts pārtikas produkts, bet jūdu apdzīvotajās vietās tas nav apliecināts.

Senajā Ēģiptē dažādos uzskaitījumos cūka minēta kā viszemāk vērtētais mājdzīvnieks; arī cūkgani bija vienīgie ēģiptieši, kuri nedrīkstēja apmeklēt templi. Vēlāk cūka tika saistīta kopā ar Setu, kuram patika cūkgaļas garša. Ēģiptiešu priesteri nedrīkstēja ēst cūkgaļu, tomēr vēlīnā periodā atsevišķos kultos praktizēja cūkas upuri un cūkgaļas ēšanu. Kopumā ņemot, Levantē nekad cūkas upurim nebija kāda lielāka nozīme, turklāt vairākās reliģijās tā vispār nebija. Jūdā vēlākais ar pēctrimdas periodu cūkgaļas ēšanas aizliegumu varēja konsekventi realizēt, jo jūdaismā trimdas, persiešu un hellēnisma laikā attīstījās izteikta kulta šķīstības apziņa (piemēram, to labi parāda Ec 40-48, Priesterteksts), kas no tempļa areāla tālāk izplatījās (vai arī to pārnesa) uz aizvien jaunām dzīves sfērām. Saasinātās attiecības ar citām tautām un konsekventa ēšanas aizliegumu ievērošana varēja būt šādas vispārējas attīstības sekas, kas rezultējās rakstiski formulētā aizliegumā.

Tomēr vienmēr atradās cilvēki, kuri varēja atļauties cūkas audzēt. Ne tikai arheoloģija, bet arī VD teksti (šajos tekstos polemizē par cūkgaļas lietošanu uzturā - Jes 65:4, 66:3,17) netieši apliecina, ka tie, kuri mazāk ievēroja baušļus, tās labprāt turēja (Lūk 8:32, 15:15-16) vai arī tas, ka cūka tika izmantota parunā (Prov 11:22). Kā jau minēts, sākot ar pēctrimdas Jeruzālemes kulta kopienu, aizliegums turēt cūku tomēr kļuva plaši izplatīts. Tas kļuva par tik uzkrītošu jūdu atšķirības zīmi, ka grieķu un romiešu vēsturnieki vienmēr negatīvi to raksturoja kā īpašu norobežošanās pazīmi. Tāpēc neizbrīna Antioha IV Epifāna valdīšanas laikā ap 167.g.p.m.ē. Jeruzālemē veiktās kulta reformas, lai piespiestu paust lojalitāti Seleukīdu valdniekam. Jeruzālemes tempļa areālā tika uzcelts altāris, uz kura upurēja cūkas (Dan 11:31-33, 1 Mak 1:54-59). Vēlākais ar Makabeju atteikšanos ēst cūkgaļu un tam sekojošo mocekļu nāvi (1 Mak 1:63, 2 Mak 6:18, 7:1) cūkgaļas tabu jūdaismā kļuva par neatņemamu savas identitātes pazīmi.

Elle un šķīstītava Vecajā Derībā?

Runājot par šīm lietām, nevajadzētu ignorēt mitoloģisko domu, kas caurvij dažādos priekšstatus, kas veido t.s. mentālās kartes (līdz pat vēlajiem viduslaikiem tās bija ierasta lieta). Mentālās kartes parāda, kā tiek uztverta ģeogrāfiskā apkārtne, to tālāk izmantojot mitoloģiskajos priekšstatos. Rietumsemītu tautu gadījumā var runāt par vertikālo un horizontālo modeli. Vertikālajā modelī dievi dzīvo augšā, cilvēki uz zemes, mirušie – zem zemes (t.s. 3-stāvīgais modelis). Horizontālajā modelī svarīgs ir centrs (pasaules kalns, pilsēta utt.), kam perifēriju veido tuksnesis, okeāns vai citi kalni – šeit perifērijā tad arī atrodas nāves un haosa sfēra. Kas teorijā tiek parasti reducēts uz šiem 2 pamatmodeļiem, tomēr praksē tekstos nav tik skaidri nosakāms, jo nereti ir jūtama šo abu divu modeļu klātbūtne (ilgu laiku tieši vertikālo nepelnīti uzskatīja par dominējošāku VD tekstos). Skaidrs, ka VD nekur mēs neatradīsim vienu skaidru pasaules ainu, kā to nereti zīmē VD teologi, jo, pirmkārt, jau novērojamas izmaiņas laika gaitā (savā starpā atšķiras pirmstrimdas un pēctrimdas tradīcijas), tāpat pēdējā laikā runā vairāk par 2 asīm/ orientācijām (nevis modeļiem). Ja vertikālo orientāciju ir viegli pamanīt VD tekstos, tad horizontālā orientācija nereti paliek piemirsta, lai gan valdniecības laika tekstos ir novērojama, jo tā skaidro atšķirības starp pilsētu un „laukiem”, kārtību un haosu, šķīsto un nešķīsto utt. Šajā gadījumā svarīga, nodaloša funkcija ir pilsētas mūriem, kuru vārtos novietotās kultu statujas pildīja aizsargājošu funkciju un bija reizē arī tiesas vieta. Jeruzalemes gadījumā to iespējams vēl vairāk precizēt: pilsēta ap templi ir šķīsta, savukārt viss nešķīstais ir jāpadzen; šo koncepciju var redzēt Ec 40-48 tempļa vīzijā, apmetnes ierīkošanas baušļos (Num 1-9) un šķīstības baušļos (Lev 11-15) u.c. Ja skatās uz pilsētu, tad dzīvie centās dzīvot pilsētas iekšienē, savukārt mirušo kapi kā viņu mājvietas atradās ārpus pilsētas (no valdniecības laika apbedījumiem redzams, ka tie ir atrodami visapkārt Jeruzalemei; vienīgais izņēmums ir valdnieku apbedījumi Dāvida pilsētā).

Šeols kā mirušo vieta. Jautājums par šeolu, tā reliģiski ģeogrāfisko raksturojumu ir pagrūti atbildams, jo tas „neatradās vienkārši zem zemes”, jo vertikālais modelis nemin šeolu. Arī VD radīšanas teksti nemin šeola izveidošanu. Atsevišķos tekstos gan mēs varam redzēt šeola pretnostatīšanu debesīm (Ps 139:7-10, Jes 7:11, Am 9:1-3), kā arī šeola saistīšanu ar apbedījumiem. Ja Jeruzalemes gadījumā tika uzsvērts, ka kapi atradās ārpus pilsētas (kas tādā veidā raksturoja to piederību haosa sfērai), tad tomēr Jeruzaleme veidoja izņēmumu. Salīdzinot ar citām Jūdas pilsētām, valdnieka nekropole paliek Dāvida pilsētā, jo pastāv valdnieka senču kults. Lai arī nāve nešķiro cilvēkus pēc sociālā stāvokļa, viņu nopelniem, tomēr arī šeolā saglabājas noteikta sociālā diferencētība  – VD teksti min šeola valdniekus, refaīm, elohīm un vienkāršos mirušos (1 S 28:3-25, Jes 14, Ec 32:17-32). Saikne starp Jahvi un mirušajiem nav novērojama – tā ir problēma, par ko reflektē Ps 6:6, 88:11-13 u.c. Izņēmums ir valdnieki. Parastais cilvēks varēja vienīgi cerēt uz Jahves uzticību pēc nāves (Ps 49, Ps 73). Pēctrimdas laikā notiek nozīmīgas izmaiņas teoloģiskajos priekšstatos par debesīm un šeolu. Taisnie pārvietojas tuvāk Jahvem pēc nāves, savukārt šeols tiek rezervēts ļaundariem un kļūst par elli. VD  atsevišķos gadījumos gan min cilvēku paņemšanu prom (Enohs, Elija). Mīklainos, ne pārāk izvērstos tekstus var labāk saprast, ja uzņemšanu debesīs aplūko Jahves debesu sapulces kontekstā (t.i. viņi var skatīt Jahvi, piedalīties šajā sapulcē – 1 Ķ 22:19-22, Jer 23:18-22). Otrs aspekts, kas būtu jāņem vērā saistībā ar teoloģiskajām izmaiņām, ir valdniecības novērtējums – viņi līdz tam tika apbedīti nevis vienkārši pilsētā, bet pils un tempļa areālā (līdzīgi rīkojās ar muižkungiem un viņu zārkiem arī Latvijas baznīcās). Valdnieki pēc nāves tika dievišķoti un saņēma mirušā upuri (1 S 28:13, 2 S 12:16, Ec 43:7,9) – diemžēl vairāk par to no VD nevar uzzināt, bet no Jūdas apkārtējām tautām ir zināms, ka reizē ar upurēšanu pilsētas dievam notika arī upurēšana mirušajiem valdniekiem (Ziemeļsīrijā tas ir labi dokumentēts Samalas gadījumā).

No šeola par elli. Ja reiz visi mirušie tiek pamodināti tiesai un šeols paliek tukšs (1 Hen 51:1), tad tam atrodas jauns pielietojums – tas kļūst par nolādēto/ nosodīto turpmāko uzturēšanās vietu (elli). Arī šeit neder vienkāršā lokalizācija „zem zemes”. Kā rāda grieķiskais vārds gehenna, tas ir atvasināts no Hinoma ielejas, kaut gan JD tekstos elles lokalizācijai tikpat kā nav nozīmes. Tomēr šīs ielejas plašāks apraksts atrodams 1 Hen 26-27, kur līdzās ir parādīti Dieva kalns un Hinoma ieleja (horizontālā ass raksturo atrašanos tuvumu Dievam). Šeit savu lomu nospēlēja mītiskie priekšstati, ka pazemei jāatrodas zem Dieva kalna, kas saplūda ar Hinoma ielejas nelāgo slavu, kur valdniecības laikā upurēja pazemes dievam MLK. Tā kā šis upuris bija saistīts ar uguni, tad no tā tālāk veidojās priekšstati par elles ugunīm. Svarīgi, ka Hinoma ieleja arī atradās ārpus pilsētas mūriem, kur tika apglabāti arī daļa Jeruzalemes iedzīvotāju.

Bibliskie pamati šķīstītavai un tās ugunij? Mūsdienās daudz domstarpību nav jautājumā, ka šķīstītavas koncepcija izveidojās viduslaiku teoloģijā. Tā pirmo reizi ir minēta Aleksandrijas Klementa darbā (ap 200. g.m.ē.), ko tālāk attīsta Ambrozijs, Augustīns un Hieronīms. Tomēr VD mēs neatrodam nekādus priekšstatus, ka cilvēkiem būtu jāiziet kāds attīrīšanas process, lai Jahve paņemtu pie sevis. Arī JD nesatur tiešas norādes par šķīstītavu, bet atsevišķi JD teksti  (piemēram, Mat 12:32, Lūk 12:10, 1 Kor 3:10-15) jau vēlāk izveidojušās mācības par šķīstītavu ietekmē sekundāri tika tā arī interpretēti. Var saprast vēlmi mīkstināt šo izteikto debesu-elles duālismu. Bet no kurienes varētu nākt šāds priekšstats par šķīstītavas uguni? Pirmsākumi atkal varētu būt meklējami 1 Hen 22 vīzijā par mirušo kalnu, kur mirušo dvēseles paliek līdz tiesai, taču šajā gaidīšanā tomēr vēl nevar runāt par šķīstītavu, bet gan tikai par procesa sagatavošanu. Priekšstatus par šķīstītavu vairāk ietekmē kristiešu polemika ar mandeismu, kur tas parādās, tādējādi varēja neapzināti pārceļot arī uz kristietību.

Ticība pēcnāves dzīvei Vecajā Derībā

Lasot JD tekstus, kuri runā par mirušo augšāmcelšanu, var rasties iespaids, ka šī pārliecība ir plaši pārstāvēta VD, piemēram, „Ābrahama ticība Dievam, kurš dod dzīvību mirušajiem” (Rom 4:17). Bet vai tā ir?

Rūpīgāk pārlasot VD, nāksies konstatēt, ka tradicionāli VD Jahve ir parādīts kā dzīvo dievs, kurš tikai nepieciešamības gadījumā ielauzās mirušo valstībā, kur nonāca visi bez izņēmuma. Pēctrimdas laikā gan pieaug liecību skaits, kas atšķīrās no priekšstata par visiem vienādo likteni pēc nāves. Pārmaiņas nāca arī no VD monoteisma, kas nepieļāva nevienu citu varu ārpus viena dieva ietekmes, tādā veidā saasinot jautājumu par teodiceju, netaisnām ciešanām un jautājumu par rīcības – atdarīšanas principa spēkā esamību arī pēc nāves.
Daudzi psalmi, kuri pirmajā brīdī šķietami runā par dzīvi pēc nāves, tomēr nesatur priekšstatus par cilvēku augšāmcelšanos un nemirstību, jo jaunā iespēja dzīvot, ko Jahve dod, glābjot lūdzējus no nelaimes, tomēr rēķinās ar nāvi dzīves beigās. Šajos psalmos ir izteikta cerība, ka Jahve glābs no nāves vai pasargās no priekšlaicīgas nāves. Izteikums, ka „mirušie Jahvi neslavē” (Ps 6:6, 30:10, 88:11, 115:17) norāda, ka Jahve ir dzīvības (nevis mirušo) Dievs. Šie teksti, kuri vēsta par kāda smagi slimā dziedināšanu, apliecina, cik radikāli viņi piedzīvo savu eksistenci un nāvi, kurā iejaucas Jahve, lai izrautu no nonākšanas nāves sfērā.

Pirmie aizmetņi priekšstatiem par dzīvi pēc fiziskās nāves parādās tikai t.s. gudrības psalmos (Ps 37; Ps 49; Ps 73) un aplūko bezdievju likteni pretstatā taisno liktenim. To autori polemizē par taisnīgumu cilvēka mūža sakarā. Ps 37, Ps 49 un Ps 73 autori uzskata, ka ne vienmēr rīcības atdarīšanas princips ir spēkā šīs dzīves laikā, tāpēc norāda, ka rīcības atdarīšanas princips jāpaplašina arī pēc fiziskās nāves beigām (Ps 49:17-18; 73:25). Taču nevienā no šiem psalmiem nav runa par “mūžīgo dzīvību” vai citu eksistences formu pēc ķermeņa transformācijas, jo šajos psalmos ir tikai izteiktas cerības, ka Jahve neatstās ticīgos arī nāvē.

Protams, priekšstatus par dzīvi pēc nāves ietekmēja hellēnisma pasaule (ienāk psihē/ dvēseles termins un ar to saistītie priekšstati). Zālamana gudrības grāmatā taisno dvēseles tiek aprakstītas kā nemirstīgas  - par tādām tās kļūst jau fiziskās nāves brīdī (Sap 3:1-4): „Taisno dvēseles ir Dieva rokā, un nekādas mokas tās neskar”. Jūdaisma tradīcijās, ko vairāk ietekmējis hellēnisms, jūtama ietekme par dvēseles nemirstīgumu (Zālamana gudrības grāmata, Aleksandrijas Filons u.c.), taču šajos tekstos nav refleksiju par pastaro tiesu un mirušo miesisku augšāmcelšanu.

Pastarās tiesas gaidīšana un taisno cerības uz mūžīgo dzīvību 1. Enoha grāmatā (1Hen). 1 Hen 22 parāda, kā 3.gs.p.m.ē. tapusī daļa no 1 Hen (1-36) ir mainījusi tradicionālo priekšstatu par šeolu. To vairs nepārvalda personificētā nāve vai par „šausmu ķēniņu” dēvētā nāve (Īj 18:14). Šeols tagad kļūst par Dieva noteiktu visu cilvēku dvēseļu savākšanas vietu, kur tās gaidīs līdz lielajai tiesas dienai (1 Hen 22:3-4). Tā vairs nesastāv no vienas, milzīgas pazemes cisternas, bet gan no 3 savā starpā nodalītām alām – viena no tām ir gaiši apspīdēta, pārējās divas ir tumšas (pirmā paredzēta taisnajiem, otrā – grēciniekiem, trešā – grēcinieku biedriem). Lielajā tiesas dienā taisno dvēseles un dzīves laikā nesodīto grēcinieku dvēseles parādīsies Dieva tribunāla priekšā, kamēr grēcinieku biedri nebūs pakļauti ne tālākam šķīstīšanas procesam, ne tālākiem sodiem (1 Hen 22). Tālāk 1 Hen 26:4-27:5 ataino uz mūžu nolādētos grēciniekus savākšanu Hinoma ielejā, kur viņi mokoties varēja noskatīties uz Dieva taisnīgo tiesu pār dievbijīgajiem. Šī tēma no jauna uzpeld 1 Hen 92-105, kas izrāda interesi par taisno un bezdievju dvēseļu nākotni. 1 Hen 103:5-8 vēsta, ka grēcinieku dvēseles pēc tiesas dodas uz šeolu mūžīgās mokās, bet taisnie lielajā tiesas dienā tiek mierināti, jo viņu vārdi ir ierakstīti debesīs un viņus gaismas veidolā pārcels dievišķajā pasaulē (1 Hen 104:1-2).

Dan 12:1-3 vēsts. Ņemot vērā tikko aprakstīto scenāriju, nav grūti arī skaidrot Dan 12 izteikumus par mirušo augšāmcelšanos. Dan 12:1a ļoti minimāli stāsta par gaidāmo beigu cīņu, kas skars visus kopš plūdiem (Gen 6). Izraēla pusē cīnīsies erceņģelis Mihaēls ar savu debesu pulku, kurš uzveiks tumsas spēkus, kurus reprezentē Seleukīdu valdnieks Antiohs Epifāns IV (Dan 7:24-25, 11:36-45). Dan 12:1b min, ka pastarajā tiesā Izraēla dievbijīgie tiks glābti, jo viņu vārdi ir atzīmēti debesu grāmatā. Ja atceras 1 Hen 22, tad kļūst skaidrs, kāpēc Dan 12:2 daudzi, bet ne visi mirušie tiek modināti (jo grēcinieku biedri paliek šeolā), dievbijīgie ceļas augšā mūžīgai dzīvei, grēcinieki – mūžīgam kaunam. Dievbijīgo skolotāji, protams, pieder pie tiem, kas ceļas mūžīgai dzīvei un saņems īpašu goda stāvokli – viņi spīdēs kā zvaigznes, jo viņi daudziem ir palīdzējuši taisnīgumā, lai tie varētu izturēt pastaro tiesu. Ja ņem vērā 1 Hen 104:1-2, tad šeit ir runa par pasludināto taisno dvēseļu augšāmcelšanos. 1 Hen 103:7 grēciniekiem tiek pavēstīts, ka viņu dvēseles šeolā tiks mocītas, tāpēc Dan 12:2 nav obligāti jālasa kā ticības miesas augšāmcelšanas piemēram. Dan 12 idejiski stāv tuvu 1 Hen 22 (daudzi, bet ne visi – augšāmcelsies!), tomēr šajos tekstos vēl nenotiek striktu robežu vilkšana starp tiem, kas celsies/ necelsies augšā (kā tas ir vēlākos tekstos par grēciniekiem un taisnajiem).

Tikai taisno augšāmcelšana. Vēl vēlāki teksti, kas runā par cerību uz mirušo augšāmcelšanu, pavirza šo robežu starp tiem, kas celsies/ necelsies augšā, citā virzienā – tie, kas necelsies, ir ļaundari, savukārt augšā celsies dievbijīgie (savā ziņā vienkāršojot agrākos priekšstatus). Vienīgie teksti, kuri apliecina visu mirušo augšāmcelšanu, ir Benjamina testaments 10 un 1 Hen 51, tomēr arī tie pētnieku vidū nav viennozīmīgi vērtēti, tāpēc 1 Kor 15 paliek kā agrākais teksts, kurš runā visu mirušo augšāmcelšanu.

Mirušo augšāmcelšana: secinājumi. Kā visus šos priekšstatus sistematizēt? Redzams, ka attiecības starp dvēseli un miesu šajos tekstos tikpat kā nespēlē lomu (pārsvarā tās varētu interpretēt kā mēģinājumus savienot Platona mācības par dvēseli un ķermeni ar VD un agrīnā jūdaisma tradīcijām). Protams, zoroastrisms un hellēnisms atstāj ietekmi uz tā laika priekšstatiem jūdaismā, tomēr izšķirošāka vieta ir tieši jautājumam par taisnīgumu, ciešanām un to kompensēšanu, kas sekmēja augšāmcelšanas cerību attīstību.

Priekšstats par mirušo augšāmcelšanu parādās tikai apokaliptiskajā literatūrā hellēnisma laikā. Tā atšķiras no stāstiem par kāda dzīva cilvēka paņemšanu (Enohs, Elija) un stāstiem par mirušo atdzīvināšanu (Elijas, Elīšas gadījumi), jo tie stāsta par atgriešanos atpakaļ šajā dzīvē, kas galu galā atkal beidzas ar nāvi. Izteikumi par augšāmcelšanu runā par jaunu dzīvi, kas nebeidzas, turklāt tajos parādās domas par nāves pārvarēšanu. Tā t.s. Jesajas apokalipsē (Jes 24-27) Dievs uz mūžiem aprīs nāvi (Jes 25:8) – pretstatā agrākajiem VD izteikumiem, ka šeols aprij cilvēkus (Jes 5:14 u.c.). Jes 26:19 apraksta apokaliptisku mirušo piedzimšanu no jauna no zemes. Tomēr skaidrāku liecību par augšāmcelšanas gaidām sniedz Dan 12:2-3 (nevajadzētu arī ignorēt teksta tapšanas konktekstu – Makabeju laika reliģiskās vajāšanas, kad taisno/ dievbijīgo jūdu moceklība saasināja jautājumu par teodiceju, atrodot atbildi cerībā uz pēcnāves taisnīgumu). Augšāmcelšanas teksti turpina jau agrākos priekšstatus par pēcnāvi (īpaši priekšstatu par nāvi kā miegu - Īj 14:12), līdz ar to augšāmcelšana tiek aprakstīta kā uzmodināšana (Jes 26:19, Dan 12:2). Tomēr līdzās šiem tekstiem VD sastopama arī to kritika, piemēram, no Pulcētāja puses (Koh 3:19-22, 6:6, 9:1-6) – mēs par to, kas notiek pēc nāves, neko nevaram zināt – viss ir tikai spekulāciju līmenī. Tādā veidā Pulcētājs atrodas pašas polemikas sākumā, kas tālāk turpinās arī JD laikā starp saduķejiem un farizejiem.

Intro

Vecā Derība. Katram par to ir savas asociācijas & priekšstati.

Mani interesē: laiks un vide (ar to saprotot Senos Austrumus), kad tapa teksti (vienalga, vai runa ir par "īso" (protestantu) kanonu, vai paplašināto kanonu), kā arī šo tekstu tālāka izmantošana (šī vārda visplašākajā nozīmē).

No vienas puses, varētu jau pārpublicēt pa internetu klīstošus populārus tekstus, kas varbūt arī attaisnotos kā vērtīgu saišu krātuve, bet vairāk saredzu jēgu šajās saitēs atrodamā materiāla komentēšanai, ja tas ir tā vērts.