Ticība pēcnāves dzīvei Vecajā Derībā

Lasot JD tekstus, kuri runā par mirušo augšāmcelšanu, var rasties iespaids, ka šī pārliecība ir plaši pārstāvēta VD, piemēram, „Ābrahama ticība Dievam, kurš dod dzīvību mirušajiem” (Rom 4:17). Bet vai tā ir?

Rūpīgāk pārlasot VD, nāksies konstatēt, ka tradicionāli VD Jahve ir parādīts kā dzīvo dievs, kurš tikai nepieciešamības gadījumā ielauzās mirušo valstībā, kur nonāca visi bez izņēmuma. Pēctrimdas laikā gan pieaug liecību skaits, kas atšķīrās no priekšstata par visiem vienādo likteni pēc nāves. Pārmaiņas nāca arī no VD monoteisma, kas nepieļāva nevienu citu varu ārpus viena dieva ietekmes, tādā veidā saasinot jautājumu par teodiceju, netaisnām ciešanām un jautājumu par rīcības – atdarīšanas principa spēkā esamību arī pēc nāves.
Daudzi psalmi, kuri pirmajā brīdī šķietami runā par dzīvi pēc nāves, tomēr nesatur priekšstatus par cilvēku augšāmcelšanos un nemirstību, jo jaunā iespēja dzīvot, ko Jahve dod, glābjot lūdzējus no nelaimes, tomēr rēķinās ar nāvi dzīves beigās. Šajos psalmos ir izteikta cerība, ka Jahve glābs no nāves vai pasargās no priekšlaicīgas nāves. Izteikums, ka „mirušie Jahvi neslavē” (Ps 6:6, 30:10, 88:11, 115:17) norāda, ka Jahve ir dzīvības (nevis mirušo) Dievs. Šie teksti, kuri vēsta par kāda smagi slimā dziedināšanu, apliecina, cik radikāli viņi piedzīvo savu eksistenci un nāvi, kurā iejaucas Jahve, lai izrautu no nonākšanas nāves sfērā.

Pirmie aizmetņi priekšstatiem par dzīvi pēc fiziskās nāves parādās tikai t.s. gudrības psalmos (Ps 37; Ps 49; Ps 73) un aplūko bezdievju likteni pretstatā taisno liktenim. To autori polemizē par taisnīgumu cilvēka mūža sakarā. Ps 37, Ps 49 un Ps 73 autori uzskata, ka ne vienmēr rīcības atdarīšanas princips ir spēkā šīs dzīves laikā, tāpēc norāda, ka rīcības atdarīšanas princips jāpaplašina arī pēc fiziskās nāves beigām (Ps 49:17-18; 73:25). Taču nevienā no šiem psalmiem nav runa par “mūžīgo dzīvību” vai citu eksistences formu pēc ķermeņa transformācijas, jo šajos psalmos ir tikai izteiktas cerības, ka Jahve neatstās ticīgos arī nāvē.

Protams, priekšstatus par dzīvi pēc nāves ietekmēja hellēnisma pasaule (ienāk psihē/ dvēseles termins un ar to saistītie priekšstati). Zālamana gudrības grāmatā taisno dvēseles tiek aprakstītas kā nemirstīgas  - par tādām tās kļūst jau fiziskās nāves brīdī (Sap 3:1-4): „Taisno dvēseles ir Dieva rokā, un nekādas mokas tās neskar”. Jūdaisma tradīcijās, ko vairāk ietekmējis hellēnisms, jūtama ietekme par dvēseles nemirstīgumu (Zālamana gudrības grāmata, Aleksandrijas Filons u.c.), taču šajos tekstos nav refleksiju par pastaro tiesu un mirušo miesisku augšāmcelšanu.

Pastarās tiesas gaidīšana un taisno cerības uz mūžīgo dzīvību 1. Enoha grāmatā (1Hen). 1 Hen 22 parāda, kā 3.gs.p.m.ē. tapusī daļa no 1 Hen (1-36) ir mainījusi tradicionālo priekšstatu par šeolu. To vairs nepārvalda personificētā nāve vai par „šausmu ķēniņu” dēvētā nāve (Īj 18:14). Šeols tagad kļūst par Dieva noteiktu visu cilvēku dvēseļu savākšanas vietu, kur tās gaidīs līdz lielajai tiesas dienai (1 Hen 22:3-4). Tā vairs nesastāv no vienas, milzīgas pazemes cisternas, bet gan no 3 savā starpā nodalītām alām – viena no tām ir gaiši apspīdēta, pārējās divas ir tumšas (pirmā paredzēta taisnajiem, otrā – grēciniekiem, trešā – grēcinieku biedriem). Lielajā tiesas dienā taisno dvēseles un dzīves laikā nesodīto grēcinieku dvēseles parādīsies Dieva tribunāla priekšā, kamēr grēcinieku biedri nebūs pakļauti ne tālākam šķīstīšanas procesam, ne tālākiem sodiem (1 Hen 22). Tālāk 1 Hen 26:4-27:5 ataino uz mūžu nolādētos grēciniekus savākšanu Hinoma ielejā, kur viņi mokoties varēja noskatīties uz Dieva taisnīgo tiesu pār dievbijīgajiem. Šī tēma no jauna uzpeld 1 Hen 92-105, kas izrāda interesi par taisno un bezdievju dvēseļu nākotni. 1 Hen 103:5-8 vēsta, ka grēcinieku dvēseles pēc tiesas dodas uz šeolu mūžīgās mokās, bet taisnie lielajā tiesas dienā tiek mierināti, jo viņu vārdi ir ierakstīti debesīs un viņus gaismas veidolā pārcels dievišķajā pasaulē (1 Hen 104:1-2).

Dan 12:1-3 vēsts. Ņemot vērā tikko aprakstīto scenāriju, nav grūti arī skaidrot Dan 12 izteikumus par mirušo augšāmcelšanos. Dan 12:1a ļoti minimāli stāsta par gaidāmo beigu cīņu, kas skars visus kopš plūdiem (Gen 6). Izraēla pusē cīnīsies erceņģelis Mihaēls ar savu debesu pulku, kurš uzveiks tumsas spēkus, kurus reprezentē Seleukīdu valdnieks Antiohs Epifāns IV (Dan 7:24-25, 11:36-45). Dan 12:1b min, ka pastarajā tiesā Izraēla dievbijīgie tiks glābti, jo viņu vārdi ir atzīmēti debesu grāmatā. Ja atceras 1 Hen 22, tad kļūst skaidrs, kāpēc Dan 12:2 daudzi, bet ne visi mirušie tiek modināti (jo grēcinieku biedri paliek šeolā), dievbijīgie ceļas augšā mūžīgai dzīvei, grēcinieki – mūžīgam kaunam. Dievbijīgo skolotāji, protams, pieder pie tiem, kas ceļas mūžīgai dzīvei un saņems īpašu goda stāvokli – viņi spīdēs kā zvaigznes, jo viņi daudziem ir palīdzējuši taisnīgumā, lai tie varētu izturēt pastaro tiesu. Ja ņem vērā 1 Hen 104:1-2, tad šeit ir runa par pasludināto taisno dvēseļu augšāmcelšanos. 1 Hen 103:7 grēciniekiem tiek pavēstīts, ka viņu dvēseles šeolā tiks mocītas, tāpēc Dan 12:2 nav obligāti jālasa kā ticības miesas augšāmcelšanas piemēram. Dan 12 idejiski stāv tuvu 1 Hen 22 (daudzi, bet ne visi – augšāmcelsies!), tomēr šajos tekstos vēl nenotiek striktu robežu vilkšana starp tiem, kas celsies/ necelsies augšā (kā tas ir vēlākos tekstos par grēciniekiem un taisnajiem).

Tikai taisno augšāmcelšana. Vēl vēlāki teksti, kas runā par cerību uz mirušo augšāmcelšanu, pavirza šo robežu starp tiem, kas celsies/ necelsies augšā, citā virzienā – tie, kas necelsies, ir ļaundari, savukārt augšā celsies dievbijīgie (savā ziņā vienkāršojot agrākos priekšstatus). Vienīgie teksti, kuri apliecina visu mirušo augšāmcelšanu, ir Benjamina testaments 10 un 1 Hen 51, tomēr arī tie pētnieku vidū nav viennozīmīgi vērtēti, tāpēc 1 Kor 15 paliek kā agrākais teksts, kurš runā visu mirušo augšāmcelšanu.

Mirušo augšāmcelšana: secinājumi. Kā visus šos priekšstatus sistematizēt? Redzams, ka attiecības starp dvēseli un miesu šajos tekstos tikpat kā nespēlē lomu (pārsvarā tās varētu interpretēt kā mēģinājumus savienot Platona mācības par dvēseli un ķermeni ar VD un agrīnā jūdaisma tradīcijām). Protams, zoroastrisms un hellēnisms atstāj ietekmi uz tā laika priekšstatiem jūdaismā, tomēr izšķirošāka vieta ir tieši jautājumam par taisnīgumu, ciešanām un to kompensēšanu, kas sekmēja augšāmcelšanas cerību attīstību.

Priekšstats par mirušo augšāmcelšanu parādās tikai apokaliptiskajā literatūrā hellēnisma laikā. Tā atšķiras no stāstiem par kāda dzīva cilvēka paņemšanu (Enohs, Elija) un stāstiem par mirušo atdzīvināšanu (Elijas, Elīšas gadījumi), jo tie stāsta par atgriešanos atpakaļ šajā dzīvē, kas galu galā atkal beidzas ar nāvi. Izteikumi par augšāmcelšanu runā par jaunu dzīvi, kas nebeidzas, turklāt tajos parādās domas par nāves pārvarēšanu. Tā t.s. Jesajas apokalipsē (Jes 24-27) Dievs uz mūžiem aprīs nāvi (Jes 25:8) – pretstatā agrākajiem VD izteikumiem, ka šeols aprij cilvēkus (Jes 5:14 u.c.). Jes 26:19 apraksta apokaliptisku mirušo piedzimšanu no jauna no zemes. Tomēr skaidrāku liecību par augšāmcelšanas gaidām sniedz Dan 12:2-3 (nevajadzētu arī ignorēt teksta tapšanas konktekstu – Makabeju laika reliģiskās vajāšanas, kad taisno/ dievbijīgo jūdu moceklība saasināja jautājumu par teodiceju, atrodot atbildi cerībā uz pēcnāves taisnīgumu). Augšāmcelšanas teksti turpina jau agrākos priekšstatus par pēcnāvi (īpaši priekšstatu par nāvi kā miegu - Īj 14:12), līdz ar to augšāmcelšana tiek aprakstīta kā uzmodināšana (Jes 26:19, Dan 12:2). Tomēr līdzās šiem tekstiem VD sastopama arī to kritika, piemēram, no Pulcētāja puses (Koh 3:19-22, 6:6, 9:1-6) – mēs par to, kas notiek pēc nāves, neko nevaram zināt – viss ir tikai spekulāciju līmenī. Tādā veidā Pulcētājs atrodas pašas polemikas sākumā, kas tālāk turpinās arī JD laikā starp saduķejiem un farizejiem.