Runājot par šīm lietām, nevajadzētu ignorēt mitoloģisko domu, kas caurvij dažādos priekšstatus, kas veido t.s. mentālās kartes (līdz pat vēlajiem viduslaikiem tās bija ierasta lieta). Mentālās kartes parāda, kā tiek uztverta ģeogrāfiskā apkārtne, to tālāk izmantojot mitoloģiskajos priekšstatos. Rietumsemītu tautu gadījumā var runāt par vertikālo un horizontālo modeli. Vertikālajā modelī dievi dzīvo augšā, cilvēki uz zemes, mirušie – zem zemes (t.s. 3-stāvīgais modelis). Horizontālajā modelī svarīgs ir centrs (pasaules kalns, pilsēta utt.), kam perifēriju veido tuksnesis, okeāns vai citi kalni – šeit perifērijā tad arī atrodas nāves un haosa sfēra. Kas teorijā tiek parasti reducēts uz šiem 2 pamatmodeļiem, tomēr praksē tekstos nav tik skaidri nosakāms, jo nereti ir jūtama šo abu divu modeļu klātbūtne (ilgu laiku tieši vertikālo nepelnīti uzskatīja par dominējošāku VD tekstos). Skaidrs, ka VD nekur mēs neatradīsim vienu skaidru pasaules ainu, kā to nereti zīmē VD teologi, jo, pirmkārt, jau novērojamas izmaiņas laika gaitā (savā starpā atšķiras pirmstrimdas un pēctrimdas tradīcijas), tāpat pēdējā laikā runā vairāk par 2 asīm/ orientācijām (nevis modeļiem). Ja vertikālo orientāciju ir viegli pamanīt VD tekstos, tad horizontālā orientācija nereti paliek piemirsta, lai gan valdniecības laika tekstos ir novērojama, jo tā skaidro atšķirības starp pilsētu un „laukiem”, kārtību un haosu, šķīsto un nešķīsto utt. Šajā gadījumā svarīga, nodaloša funkcija ir pilsētas mūriem, kuru vārtos novietotās kultu statujas pildīja aizsargājošu funkciju un bija reizē arī tiesas vieta. Jeruzalemes gadījumā to iespējams vēl vairāk precizēt: pilsēta ap templi ir šķīsta, savukārt viss nešķīstais ir jāpadzen; šo koncepciju var redzēt Ec 40-48 tempļa vīzijā, apmetnes ierīkošanas baušļos (Num 1-9) un šķīstības baušļos (Lev 11-15) u.c. Ja skatās uz pilsētu, tad dzīvie centās dzīvot pilsētas iekšienē, savukārt mirušo kapi kā viņu mājvietas atradās ārpus pilsētas (no valdniecības laika apbedījumiem redzams, ka tie ir atrodami visapkārt Jeruzalemei; vienīgais izņēmums ir valdnieku apbedījumi Dāvida pilsētā).
Šeols kā mirušo vieta. Jautājums par šeolu, tā reliģiski ģeogrāfisko raksturojumu ir pagrūti atbildams, jo tas „neatradās vienkārši zem zemes”, jo vertikālais modelis nemin šeolu. Arī VD radīšanas teksti nemin šeola izveidošanu. Atsevišķos tekstos gan mēs varam redzēt šeola pretnostatīšanu debesīm (Ps 139:7-10, Jes 7:11, Am 9:1-3), kā arī šeola saistīšanu ar apbedījumiem. Ja Jeruzalemes gadījumā tika uzsvērts, ka kapi atradās ārpus pilsētas (kas tādā veidā raksturoja to piederību haosa sfērai), tad tomēr Jeruzaleme veidoja izņēmumu. Salīdzinot ar citām Jūdas pilsētām, valdnieka nekropole paliek Dāvida pilsētā, jo pastāv valdnieka senču kults. Lai arī nāve nešķiro cilvēkus pēc sociālā stāvokļa, viņu nopelniem, tomēr arī šeolā saglabājas noteikta sociālā diferencētība – VD teksti min šeola valdniekus, refaīm, elohīm un vienkāršos mirušos (1 S 28:3-25, Jes 14, Ec 32:17-32). Saikne starp Jahvi un mirušajiem nav novērojama – tā ir problēma, par ko reflektē Ps 6:6, 88:11-13 u.c. Izņēmums ir valdnieki. Parastais cilvēks varēja vienīgi cerēt uz Jahves uzticību pēc nāves (Ps 49, Ps 73). Pēctrimdas laikā notiek nozīmīgas izmaiņas teoloģiskajos priekšstatos par debesīm un šeolu. Taisnie pārvietojas tuvāk Jahvem pēc nāves, savukārt šeols tiek rezervēts ļaundariem un kļūst par elli. VD atsevišķos gadījumos gan min cilvēku paņemšanu prom (Enohs, Elija). Mīklainos, ne pārāk izvērstos tekstus var labāk saprast, ja uzņemšanu debesīs aplūko Jahves debesu sapulces kontekstā (t.i. viņi var skatīt Jahvi, piedalīties šajā sapulcē – 1 Ķ 22:19-22, Jer 23:18-22). Otrs aspekts, kas būtu jāņem vērā saistībā ar teoloģiskajām izmaiņām, ir valdniecības novērtējums – viņi līdz tam tika apbedīti nevis vienkārši pilsētā, bet pils un tempļa areālā (līdzīgi rīkojās ar muižkungiem un viņu zārkiem arī Latvijas baznīcās). Valdnieki pēc nāves tika dievišķoti un saņēma mirušā upuri (1 S 28:13, 2 S 12:16, Ec 43:7,9) – diemžēl vairāk par to no VD nevar uzzināt, bet no Jūdas apkārtējām tautām ir zināms, ka reizē ar upurēšanu pilsētas dievam notika arī upurēšana mirušajiem valdniekiem (Ziemeļsīrijā tas ir labi dokumentēts Samalas gadījumā).
No šeola par elli. Ja reiz visi mirušie tiek pamodināti tiesai un šeols paliek tukšs (1 Hen 51:1), tad tam atrodas jauns pielietojums – tas kļūst par nolādēto/ nosodīto turpmāko uzturēšanās vietu (elli). Arī šeit neder vienkāršā lokalizācija „zem zemes”. Kā rāda grieķiskais vārds gehenna, tas ir atvasināts no Hinoma ielejas, kaut gan JD tekstos elles lokalizācijai tikpat kā nav nozīmes. Tomēr šīs ielejas plašāks apraksts atrodams 1 Hen 26-27, kur līdzās ir parādīti Dieva kalns un Hinoma ieleja (horizontālā ass raksturo atrašanos tuvumu Dievam). Šeit savu lomu nospēlēja mītiskie priekšstati, ka pazemei jāatrodas zem Dieva kalna, kas saplūda ar Hinoma ielejas nelāgo slavu, kur valdniecības laikā upurēja pazemes dievam MLK. Tā kā šis upuris bija saistīts ar uguni, tad no tā tālāk veidojās priekšstati par elles ugunīm. Svarīgi, ka Hinoma ieleja arī atradās ārpus pilsētas mūriem, kur tika apglabāti arī daļa Jeruzalemes iedzīvotāju.
Bibliskie pamati šķīstītavai un tās ugunij? Mūsdienās daudz domstarpību nav jautājumā, ka šķīstītavas koncepcija izveidojās viduslaiku teoloģijā. Tā pirmo reizi ir minēta Aleksandrijas Klementa darbā (ap 200. g.m.ē.), ko tālāk attīsta Ambrozijs, Augustīns un Hieronīms. Tomēr VD mēs neatrodam nekādus priekšstatus, ka cilvēkiem būtu jāiziet kāds attīrīšanas process, lai Jahve paņemtu pie sevis. Arī JD nesatur tiešas norādes par šķīstītavu, bet atsevišķi JD teksti (piemēram, Mat 12:32, Lūk 12:10, 1 Kor 3:10-15) jau vēlāk izveidojušās mācības par šķīstītavu ietekmē sekundāri tika tā arī interpretēti. Var saprast vēlmi mīkstināt šo izteikto debesu-elles duālismu. Bet no kurienes varētu nākt šāds priekšstats par šķīstītavas uguni? Pirmsākumi atkal varētu būt meklējami 1 Hen 22 vīzijā par mirušo kalnu, kur mirušo dvēseles paliek līdz tiesai, taču šajā gaidīšanā tomēr vēl nevar runāt par šķīstītavu, bet gan tikai par procesa sagatavošanu. Priekšstatus par šķīstītavu vairāk ietekmē kristiešu polemika ar mandeismu, kur tas parādās, tādējādi varēja neapzināti pārceļot arī uz kristietību.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru