Kāpēc ebreji neēd cūkgaļu? Tāpēc ka Tora to aizliedz! Neieslīgstot lieki diskusijās par Toras dievišķās atklāsmes dabu, pāriesim pie daudz taustāmākiem faktiem.
Padomāsim vispirms par cūkas nozīmi un lietderīgumu, salīdzinot ar citiem mājdzīvniekiem. Cūka dod tikai gaļu (bet neko vairāk), to uzskatīja par īpašu luksusa dzīvnieku. Augstāk vērtēja tos dzīvniekus, kuri bija arī citādi noderīgi. Lev 11:3,26 kā aizlieguma iemeslu min faktu, ka cūka nav atgremotājs.
Atgremotāji ir vērši, aitas, kazas, kurus uzskatīja par šķīstiem. Tie pieder pie tiem zālēdājiem, kuriem to barība (zaļa, svaiga zāle, salmi, koku lapas) augstās celulozes daļas dēļ ir piemērota. Cilvēkiem šie produkti pat pēc ilgas vārīšanas ir nebaudāmi. Cūka ēd to pašu, ko uzturā lieto cilvēks, tātad pretstatā atgremotājiem cūkas ir konkurenti cilvēkiem par to pašu barību. Cūkas nedod ne pienu, ne arī vilnu (kā aitas, kazas), cūku nevar izmantot aršanai (kā vēršus). Cūkas slikti panes karstumu, tām vajag ūdeni un dubļus, lai atvēsinātos un vārtītos, ja to nav, tad to dara mēslos, kas to padara pretīgu. Nav jābrīnās, ka Levantes kalnainajos apvidos cūka drīzāk bija reta parādība.
Cūkgaļas aizliegums ir minēts Dtn 14:8 un Lev 11:7. Šī tabu vecums nav skaidrs. Ir zināms, ka filistieši audzēja cūkas, vismaz pirmajā viņu ierašanās fāzē (filistieši bija seno izraēliešu saimnieciskie un politiskie konkurenti, no kuriem pēdējie dažādi vēlējās norobežoties). Lai gan filistieši cūkgaļu lietoja uzturā, agrīnā dzelzs laikmeta kalnaināko apvidu iedzīvotāji maz pazina cūku (spriežot pēc arheoloģiskajām liecībām). Arī hellēnisma perioda Palestīnas nejūdu pilsētās cūkgaļa bija ierasts pārtikas produkts, bet jūdu apdzīvotajās vietās tas nav apliecināts.
Senajā Ēģiptē dažādos uzskaitījumos cūka minēta kā viszemāk vērtētais mājdzīvnieks; arī cūkgani bija vienīgie ēģiptieši, kuri nedrīkstēja apmeklēt templi. Vēlāk cūka tika saistīta kopā ar Setu, kuram patika cūkgaļas garša. Ēģiptiešu priesteri nedrīkstēja ēst cūkgaļu, tomēr vēlīnā periodā atsevišķos kultos praktizēja cūkas upuri un cūkgaļas ēšanu. Kopumā ņemot, Levantē nekad cūkas upurim nebija kāda lielāka nozīme, turklāt vairākās reliģijās tā vispār nebija. Jūdā vēlākais ar pēctrimdas periodu cūkgaļas ēšanas aizliegumu varēja konsekventi realizēt, jo jūdaismā trimdas, persiešu un hellēnisma laikā attīstījās izteikta kulta šķīstības apziņa (piemēram, to labi parāda Ec 40-48, Priesterteksts), kas no tempļa areāla tālāk izplatījās (vai arī to pārnesa) uz aizvien jaunām dzīves sfērām. Saasinātās attiecības ar citām tautām un konsekventa ēšanas aizliegumu ievērošana varēja būt šādas vispārējas attīstības sekas, kas rezultējās rakstiski formulētā aizliegumā.
Tomēr vienmēr atradās cilvēki, kuri varēja atļauties cūkas audzēt. Ne tikai arheoloģija, bet arī VD teksti (šajos tekstos polemizē par cūkgaļas lietošanu uzturā - Jes 65:4, 66:3,17) netieši apliecina, ka tie, kuri mazāk ievēroja baušļus, tās labprāt turēja (Lūk 8:32, 15:15-16) vai arī tas, ka cūka tika izmantota parunā (Prov 11:22). Kā jau minēts, sākot ar pēctrimdas Jeruzālemes kulta kopienu, aizliegums turēt cūku tomēr kļuva plaši izplatīts. Tas kļuva par tik uzkrītošu jūdu atšķirības zīmi, ka grieķu un romiešu vēsturnieki vienmēr negatīvi to raksturoja kā īpašu norobežošanās pazīmi. Tāpēc neizbrīna Antioha IV Epifāna valdīšanas laikā ap 167.g.p.m.ē. Jeruzālemē veiktās kulta reformas, lai piespiestu paust lojalitāti Seleukīdu valdniekam. Jeruzālemes tempļa areālā tika uzcelts altāris, uz kura upurēja cūkas (Dan 11:31-33, 1 Mak 1:54-59). Vēlākais ar Makabeju atteikšanos ēst cūkgaļu un tam sekojošo mocekļu nāvi (1 Mak 1:63, 2 Mak 6:18, 7:1) cūkgaļas tabu jūdaismā kļuva par neatņemamu savas identitātes pazīmi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru