Sela

Kas ir noslēpumainais vārds - selāh (vai sela), kas parādās 39 psalmos un Hab 3 (kopumā 74 reizes VD)?* Vārds atrodas savrup VD tekstos (ārpus teikumiem). Kādi vien tik nav izteikti piedāvājumi, uz ko varētu norādīt selāh: draudzes mešanās ceļos, piekrišana kā atbilde, instrumentālās daļas sākšanās  u. c. Uldis Bērziņš jaunajā VD tulkojumā selāh tulko kā „paceliet balsis!”. U. Bērziņš uzskata to par „remarku korim” (nozīmi atvasina no saknes sll - „(pa)celt”)**. 

Lai arī selāh precīza nozīme nav zināma, tomēr dažas pazīmes liecina, ka selāh varētu būt piezīme, kas adresēta  vai nu 1)pārrakstītājam vai arī 2)psalma lasītājam/ dziedātājam (šajā gadījumā selāh būtu norāde uz muzikālu pauzi). Pirmais variants tomēr šķiet ticamāks. Selāh funkcija varētu būt teksta plūduma pārtraukšana – tas ir vārds, kas signalizē redzamā veidā par pauzi. Vai selāh pilda šādu strukturējošu funkciju psalma lasīšanā vai liturģijā? Dažos tekstos selāh parādās 3 reizes (Ps 3, 32, 46, 66, 68, 77, Hab 3), bet Ps 89 pat 4 reizes, tomēr daudzos, liturģiski strukturētos psalmos (piemēram, Ps 10 - 19, 22, 25 - 31) selāh nemaz neizmanto. Arī selāh etimoloģijas meklējumos vajadzētu uzmanību pievērst saknei sll un tās atvasinājumiem – bez Bērziņa piedāvājuma („pacelt”), piemēram, Seibolds iesaka analizēt verba nozīmi „ierīkot ielu” vai arī  lietvārda nozīmi „nogāze, rampa”. Tādēļ Seibolds noraida selāh kā muzikālā izpildījuma termina versiju, bet attiecina selāh uz grafisko attēlojumu, kas izsaka pārrakstīšanas tehnisko procesu: atstāt brīvu rindu (kā ielu)***. Arī  Septugintas selāh tulkojumu (diapsalma)  Seibolds  iesaka skaidrot nevis kā muzikālu, bet gan kā grafisku terminu, kas varētu nozīmēt atstarpi psalmā.

„Sausais atlikums” no diskusijas par selāh nozīmi. Dažu psalmu gadījumā, kur vairākkārt parādās selāh, skaidri ir redzama teksta strukturēšana ar selāh (Ps 66, 68, 77, 89, Hab 3). Interesanti, ka selāh galvenokārt sastopams pirmajos 3 psalmu krājumos (Ps 3 - 89), kamēr Psalmu grāmatas himniskajā daļā (Ps 90 - 150) selāh tikpat kā nav atrodams. Seibolds skaidro to ar vēlāku redakcionālu Psalmu grāmatas pirmās daļas grafisku apstrādi, kuras mērķis varētu būt pārskatāms teksta izkārtojums, iespējams, ar tukšām rindām (tātad agrīns mēģinājums grafiski attēlot teksta uzbūvi).   

_______________
*Septuaginta to tulko kā „diapsalma” („starpspēle”).
**U. Bērziņš piezīmēs (Slavinājumi: Psalmu grāmata, 415. lpp) norāda, ka apstiprinājumu par labu muzikālai nozīmei redz arī selāh lietojumam Habakuka grāmatā (Hab 3:3, 9, 13), kas esot pravieša lūgšana kā „sērudziesma”.
***Selāh tad pildītu līdzīgu funkciju kā parašas un sedarīm masorētu tekstā.

Kā tulkot pašu pirmo Bībeles pantu?

Kurš gan nezin, kā sākas Bībele? It kā labi zināmais pirmais VD pants šķietami viegli tulkojas, tomēr VD pētniecībā ne mazums ir apspriesta berešīt nozīme*. Zināmākie modeļi, kā tulkot Genesis pirmos pantus, ir šādi:

1)parataktiskais modelis (tulko kā saliktu sakārtotu teikumu)

Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi. Bet zeme bija tohuvabohu, un hošek bija pār pirmūdeņiem, un Dieva gars plivinājās virs ūdeņiem. Tad teica Dievs: ..........

2) divdaļīgais hipotaktiskais modelis (Tulko kā saliktu pakārtotu teikumu)

Sākumā, kad Dievs radīja debesis un zemi, zeme bija tohuvabohu, un......

3) trīsdaļīgais hipotaktiskais modelis (Tulko kā saliktu pakārtotu teikumu ar iestarpinājumu)

Kad Dievs sāka radīt debesis un zemi [kā laikā zeme (vēl) bija tohuvabohu, pie kam hošek bija pār pirmūdeņiem, un Dieva gars plivinājās virs ūdeņiem], 
tad Dievs teica: ”Lai top gaisma!” Un tapa gaisma. **

Nesen iepazinos ar jaunu piedāvājumu berešīt tulkojumā. Nelielā raksta autors Oswald no Tībingenes uzskata, ka berešīt nemaz nevajag tulkot temporāli. Rešīt parādās VD 51 reizi, turklāt bez ierastās nozīmes „sākums” var nozīmēt arī „labākais”, „pirmdzimtais” ***. Radīšanas kontekstā bez Gen 1:1 rešīt vēl sastopams Īj 40:19 un Prov 8:22 - abos gadījumos ar rešīt ir domāts Dieva pirmais radīšanas darbs. Oswald īsumā aplūko arī prepozīcijas be lietojumu Priestertekstā ****. Savu argumentāciju Oswald papildina ar agrākiem novērojumiem, ka VD rešīt laika nozīmē ar prepozīciju atrodams (vēl) tikai Neh 12:44 – tas nozīmē, ka parasti to lietoja bez prepozīcijas (līdzīgi ir arī citu laika terminu gadījumā). Līdz ar to Oswald tulkojums Gen 1:1 skan šādi:

„Kā pirmo (darbu) Dievs radīja debesis un zemi”.

Oswald Gen 1:1 uzskata par moto virsraksta veidā, kas saskaņojas ar 1.radīšanas stāsta beigām *****.

Kā vērtēt Oswald piedāvājumu? Tas ir svaigs skatījums uz jau labi zināmām lietām, taču autors savā pamatojumā aprobežojas tikai ar Gen 1:1 saskaņošanu ar Genesis 1. radīšanas stāsta beigām. Te lieti būtu noderējusi analīze par Gen 1:1 un Gen 1:2-3 attiecībām.

__________________

*Parasti diskutē, vai ar to izsaka absolūtu vai relatīvu laiku; arī Septuaginta Gen 1:1 berešīt tulko temporāli.
**Mans favorīts līdz šim bija 3.modelis.

*** Dažreiz šīs abas nozīmes ir saplūdušas (pirmais kā labākais).
**** Priesterteksts lieto be kā t.s. beth essentiae.
***** Oswald akcentē kvalitatīvo (nevis temporālo) aspektu - Dievam debesu un zemes radīšana ir labākais no visiem radīšanas darbiem, tāpēc tas iegūst „pirmdzimtā” statusu starp pārējiem radīšanas darbiem.

Vecās Derības kanona rašanās:jaunākie skaidrojumi

Diskusija par VD kanonu un tā rašanos nekad nav pieklususi – īpaši pēdējos gados bez ierastā skaidrojuma parādījušies arī alternatīvi piedāvājumi. Diezgan daudz diskusiju norit par pašu kanona jēdzienu un kanonizācijas procesu*. Klasiskā hipotēze** 3-daļīgā VD kanona rašanos saista ar atšķirīgiem apstākļiem, kuros katra no kanona daļām tika noslēgta:
a)Tora - 5.gs.BC (ko saista ar samariešu shizmu, pēc kuras samariešu Tora kļuva par vienīgajiem viņu svētajiem Rakstiem),
b)Neviīm - 3.gs.BC (tāpēc Daniēla grāmata tur vairs netiek iekļauta),
c)Ketuvīm ap 90.g.AD.
Mūsdienās tiek apstrīdēta gan samariešu shizmas agrā datēšana (tagad to vairāk saista ar Hasmoneju dinastijas darbību 2.gs.BC), gan t.s. saucamā kanona noslēgšana („Javnes koncilā”). Tā kā ar klasiskās hipotēzes plašāku izklāstu var iepazīties jebkurā nopietnā „VD ievadā”, turpinājumā vairāk par četriem pēdējo 10 gadu laikā piedāvātajiem skaidrojumiem, kuri atšķiras no ierastās versijas par VD kanona veidošanos.

1)A. de Pury. Viņš uzskata, ka tajā brīdī, kad Ketuvīm sāk saistīt ar Toru un Neviīm, var runāt par VD kanonu. Priekš de Pury tieši Ketuvīm pieder kanonu nosakošā funkcija***. Ketuvīm arī atšķiras no Toras un Neviīm, jo Ketuvīm ir iekļauti visdažādākā žanra un satura teksti. Uz jautājumu, kādi būtu kritēriji šo Ketuvīm darbu atlasei, de Pury atbild, ka Ketuvīm veidoti kā jūdu literatūras antoloģija, kuras mērķis ir parādīt, uz kādiem literāriem sasniegumiem ir spējīgi jūdu autori. Iemesli tādai rīcībai ir meklējami hellēnisma laika vidē un tā laika kultūras galvaspilsētā Aleksandrijā, kur hellēnisma literatūras kanons kā paraugs izaicināja reaģēt arī jūdaismu****. Lai arī atsevišķos darbos jūtama hellēnisma priekšstatu ietekme, tomēr Ketuvīm apzināti uzsver tradicionālo, tā laika jūdaismam raksturīgo literatūru.*****

2)S.B. Chapman. Viņaprāt, 6.gs.BC vidū rodas VD kanona kodols, kas ir divdaļīgi strukturēts (Tora un Neviīm) – tajā ietilpst Tetrateuhs (Gen-Num), Dtn kodols, deiteronomiskā historiogrāfija un senākie praviešu teksti. Vēlāk VD kanona kodolam pakāpeniski tiek pievienoti arī pārējie VD teksti. Pāreju no tekstiem uz kanonu Chapman saista ar Dtn teoloģijas ietekmi, kas uzsvēra rakstīto tradīciju. Chapman runā par kanonisko komplementaritāti – t.i. Tora un Neviīm kanoniski jāuztver kopā, jo abas kanona daļas radušās kopā (tādējādi viņš noraida klasiskās hipotēzes 3-pakāpju kanonizāciju). Chapman neuzskata Ketuvīm par teoloģiski līdzvērtīgu kanona daļu, lai gan viņš līdz galam neizklāsta, kādu funkciju VD kanonā pilda Ketuvīm.

3)K.van der Toorn. Saskaņā ar van der Toorn, VD rašanos nav iespējams nošķirt no teksta producēšanas fenomena senajā Izraēlā. Autors pat piedāvā 2 scenārijus, kā veidojās VD. No vienas puses, viņš redz VD kanonu kā Jeruzālemes tempļa bibliotēkas katalogu. Kanonizācija esot sākoties Ezras laikā (ap 450 g.BC), kad persiešu spiediena dēļ Mozus Toru nācās pieņemt par provinces likumiem******. Tomēr izšķirošo soli VD kanona izveidē van der Toorn redz apmēram 200g. vēlāk, kad Jeruzālemes templis „izdeva” Neviīm, Psalmu grāmatu un Proverbus (visiem šiem tekstiem raksturīga gudrības redakcija). Van der Toorn arī uzsver pieaugošo pieprasījumu pēc nacionālas literatūras no izglītoto jūdu puses, kas būtu atbilde hellēnisma literatūrai. Van der Toorn gan atzīst, ka laikposmā starp 250.g.BC līdz 50.g.AD vēl nevar runāt par kanonu kā noteiktu grāmatu sarakstu, jo šajā laikā pastāv tekstu dažādība (tas notiek vēlāk pēc plašākām diskusijām par šo grāmatu vecumu un autorību).

4)G.Steins. Arī viņš noraida 3-pakāpju VD kanonizācijas hipotēzi. VD kanona veidošanās procesā Steins redz 2 dažādas, taču savā starpā saistītas koncepcijas. Steins piekrīt Chapman idejai, ka VD kanona pamatā ir Tora un Neviīm, ko uzskatīja par pierakstītu Dieva gribas atklāsmi. Tajā pašā laikā Steins noraida Chapman vērtējumu par Ketuvīm – šeit viņš seko de Pury tēzei, ka šajā kanona daļā ir realizēta hellēnisma bibliotēkas koncepcija, kuras mērķis ir savākt tekstus par visas pasaules zināšanām. Ben Siras grāmatas prologs arī liecina par nacionālo apziņu, ka jūdu literatūra, kultūra, izglītība ir spējīga konkurēt ar hellēnisma kultūru. Tādējādi, paplašinot Toru un Neviīm ar Ketuvīm, mainās arī senāko kanona daļu raksturs – visas grāmatas kopā tagad tiek uzlūkotas kā jūdu literatūras antoloģija.

_____________

*Piemēram: vai VD kanonizācija nozīmē tajā ietilpstošo grāmatu skaita, burtu secības un vārdu izrunas fiksēšanu?
**Tā nāk no 19.gs. beigām, taču tās modifikācijas joprojām ir plaši pārstāvētas dažādās VD teoloģijas grāmatās.

***Šajā ziņā viņš noraida klasiskās hipotēzes pieņēmumu, kas kanona daļu svarīgumu noteica pēc to secības kanonā.

****Hellēnisma skolas kanons ietvēra sevī Homēra, Hēsioda un trīs traģiķu darbus.

*****De Pury aicina novērtēt kanona veidošanās literāros aspektus (kanons kā paraugliteratūra skolai un jūdu kolektīvās identitātes veidošanai). Klasiskās hipotēzes vietā, kas raksturo VD kanonu kā uz Toru orientētu, de Pury modelis izceļ Ketuvīm lomu tā tapšanā.

******Šo teoriju pēdējos gados VD pētniecībā noraidīja kā Pentateuha izcelsmes skaidrojumu.

Barberīni versija

Kā vispār rodas interese par kaut ko? Katram droši vien ir sava pieredze. Šī bloga ieraksta gadījumā var teikt, ka samērā īsā laika posmā vairākkārt saskāros ar Barberīni versiju/ tekstu, lasot gan dažādus rakstus par Septuagintu, gan teorijas par Jahves kā izraēliešu dieva izcelsmi. Būtībā VD teologam, kurš intensīvi nenodarbojas ar VD tekstoloģiju, Barberīni versija (turpmāk Barb.) varētu būt maz zināma, turklāt Habakuka grāmata tomēr samērā reti nonāk VD teologu uzmanības lokā.

Kas tad ir šī Barberīni versija*? Barb. ir Hab 3 grieķiskā teksta tradīcija, kas pārstāvēta 5 viduslaiku rokrakstos. Jau Barberīni kodeksa pārrakstītājs saprata, ka šī Hab 3 versija neatbilst ne Septuagintai, ne citiem Hab tulkojumiem grieķiski (viņš kolofonā norādīja, ka Habakuka psalms nav saskaņojams ne ar Septuagintu, ne ar Akvilas, Simmaha vai Teodotiona recenzijām).

Jautājumi, ko VD pētniecībā mēģina atbildēt, ir:

1)kad radās Barb.?

2)kāpēc Barb. neparādās lielākajos Septuagintas rokrakstos?

3) vai šī versija aprobežojas tikai ar Hab 3?

Cik var spriest no līdzšinējās pētniecības, tad pilnībā apmierinošas atbildes uz šiem jautājumiem diez vai izdosies iegūt. Kā tad pētniecība mēģinājusi tikt ar šīm problēmām galā?

Jau sen (t.i. kopš 19.gs.beigām) VD pētniecībā apšauba Hab 3 sākotnējo piederēšanu Habakuka grāmatai. Mūsdienās Hab 3 kopā ar Nah 1 uzskata par redakcionāliem rāmjiem šiem abiem darbiem. Kā tad tiek raksturots Hab 3? Hab 3 parasti tiek raksturots kā individuāls pēctrimdas psalms, kurā var just apokaliptikas ietekmi un kas vēlāk pievienots Habakuka grāmatai.** Arī Kumrānā atrastais Habakuka grāmatas komentārs (pešer) citē tikai pirmās divas nodaļas (arī citi Kumrānas teksti neliecina, ka pazītu Hab 3), lai gan Hab 3 labi iederētos Kumrānas Habakuka grāmatas komentāra kontekstā.***

Daudzo atšķirību dēļ noslēpumaino tekstu nevar uzskatīt par Septuagintas recenziju. Tāpat neizskatās, ka Barb. pazītu Septuagintas tekstu. Drīzāk tas ir neatkarīgs tulkojums, kurš izmantojis no masorētu teksta atšķirīgu ebreju teksta oriģinālu. No visām Septugintas recenzijām Simmaha recenzijai ir visvairāk kopīgu īpašību ar Barb., ja salīdzina vārdu krājumu un tulkošanas tehniku. Tomēr tas nedod pamatu apgalvot, ka Barb. būtu identificējama ar Simmaha recenziju, jo diviem minuskuļiem, kuros atrodama Barb., ir raksturīgas arī dažas kopīgas pazīmes ar Lukiāna recenziju.

Tas, ko var konstatēt (salīdzinot Barb. ar Septuagintu vai Septuagintas recenzijām), ir atšķirīgie teoloģiskie akcenti. Barb. reizēm uzrāda tuvumu masorētu tekstam, taču pārsvarā atšķiras no Septuagintas. Ir reizes, kad Barb. atšķiras gan no Septugintas, gan no masorētu teksta. Barb. reizēm piedāvā arī unikālus formulējumus (kas gan paši par sevi nav neparasti).
Kopumā jāsaka, ka Barb. atšķiras no Septuagintas vārdu krājuma****. Ja meklē radniecību ar VD valodu, tad Barb. jūtama ietekme no psalmu valodas un vēlīnās gudrības literatūras.

__________

* Nosaukums nāk no Barberīni kodeksa, lai gan pētniecībā agrāk lietoti arī citi apzīmējumi.
**To dažādi datē – sākot pat ar trimdas laiku līdz pat Makabeju laikam.

***Tomēr citās Nāves jūras apkaimes vietās (Nahal Hever, Vadī Murabbaāt) atrastie rokraksti (ebrejiski un grieķiski; 1.-2.gs.AD) pazīst Habakuka grāmatu ar 3. nodaļu.

****Barb. autoru varētu raksturot kā labi izglītotu literātu, jo mīl lietot retus vārdus, kas parādās dažādu sengrieķu dramaturgu darbos.