Prostitūcija Vecajā Derībā

Vispirms jāatzīmē, ka būtu jānodala 3 atšķirīgi fenomeni – „maucība”, „prostitūcija” un „tempļa/ sakrālā prostitūcija”.

Pēdējos gados parādījušies vairāki pētījumi par šo tēmu*. Tam par iemeslu ir agrākās pētniecības kritiska pārvērtēšana, jo tā pārāk uzticējās kulta prostitūcijas fenomena atspoguļojumam antīkajā literatūrā. Tas ir problemātiski Hērodota u.c. autoru gadījumā, jo viņi bieži raksta tendenciozi, lai diskreditētu citu kultūru/ reliģiju. Agrāk uzskatīja, ka Senajos Austrumos kulta prostitūcija esot bijusi reliģisks kulta pienākums, lai gan īpaši tas ir pamanāms tikai sengrieķu tekstos. Arī informāciju par kulta prostitūciju  zinātnieki pārsvarā smeļas no sengrieķu „vēsturniekiem”. Piemēram, Hērodots savā vēsturē raksta, ka Babilonijā katrai sievietei vienreiz sava mūža laikā bija jākalpo mīlas dievietei (tas jādara tik ilgi, līdz kāds viņu no tā atbrīvo - naudu, ko viņa saņem par „kalpošanu“, esot svēta nauda un piederot templim). Taču mūsdienās skeptiski attiecas pret šādiem un līdzīgiem aprakstiem – tie pārsvarā ir polemiski, stāsta par citu tautu kultūras eksotiku, un vairs netiek uzskatīti par vēsturiski uzticamiem avotiem, jo daudziem antīkajiem autoriem novērojams naidīgums un iepriekšēji pieņēmumi par citām tautām.

Arī t.s. klasiskos praviešu tekstus par prostitūciju (Hoz 1 - 4, Jer 3, Ec 16, Ec 23) ilgu laiku VD teoloģijā interpretēja „kanaāniešu seksuālo kultu ietekmes” hipotēzes iespaidā – Hozeja esot bijis pirmais, kurš asi pārmeta tautiešiem ietekmēšanos no kanaāniešu kultiem, bet vēlāk Jeremija un Ecehiēls to turpināja. Tam kā pretstatu pravieši liek Jahves kā Izraēlam uzticama vīra metaforu**, taču šī hipotēze nav izturējusi reliģiju vēstures kritikas pārbaudi.

VD ir maz tekstu, kuri kaut ko plašāk vēstītu par prostitūciju senajā Palestīnā, taču no nedaudzajiem tekstiem redzams, ka tas nereti bija nepieciešamības spiests solis, ko nācās spert sociāli neaizsargātām, vientuļām sievietēm. Šo sieviešu stāvoklis īpaši pasliktinājās pēc dažādiem kariem – atsevišķi VD teksti runā par kara izraisītu prostitūciju (RDz 1:11, Jes 4:1, Am 7:17). Saimnieciskais un sociālais stāvoklis Palestīnā arī pēc trimdas lēni uzlabojās, vēl 5.gs. BC vidū to varēja vērtēt kā nedrošu (Neh 5, Jes 58), tāpēc daudzu ģimeņu stāvoklis raksturojams kā trūcīgs (var pieņemt, ka šajā laikā prostitūcija varētu būt izplatīta parādība).

Profesionāla prostitūcija VD netiek regulēta ar likumu palīdzību. Vienīgie izņēmumi ir Dtn 23:19 (kur samaksu par seksuālu pakalpojumu sniegšanu nedrīkst izmantot, lai maksātu nodevas kultam), kā arī Lev 27:7,14 (aizliedz priesteriem precēties ar prostitūtām), bet arī šo abu priekšrakstu pamatā ir šķīstības ievērošanas uzsvēršana. Tā vietā, lai regulētu pašu prostitūciju, likumos (īpaši Dtn) novērojami centieni radīt apstākļus, lai nebūtu jānodarbojas ar prostitūciju. Dtn 14:29, 16:11, 24:17 - 21 runā par palīdzību atraitnēm, bāreņiem un prostitūtām, viņu tiesisko aizsardzību un piedalīšanos kultā. Šajos tekstos novērojama tendence šīm iedzīvotāju kategorijām radīt tiesisku palīdzības aizvietojumu trūkstošajām ģimenes struktūrām, lai  izskaustu augstāk minētās piespiedu nodarbošanās.
____________
*Piemēram, 1)Christine Stark, „Kultprostitution“ im Alten Testament? Die Qedeschen der Hebräischen Bibel und das Motiv der Hurerei (2006), 2) Tanja S. Scheer (Hg.), Tempelprostitution im Altertum: Fakten und Fiktionen (2009).
**No zināmākajiem šī uzskata pārstāvjiem jāmin H.W.Wolff, W. Zimmerli u.c.