Kas bija Kumrānas iedzīvotāji?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, zinātniekiem ir jārisina ļoti sarežģīts vienādojums ar 3 nezināmajiem: 1)Kumrāna – 2)Kumrānas iemītnieki – 3)Nāves jūras rokraksti.

Kumrāna ir unikāla vieta, jo tai piemīt daudz specifisku īpašību, kas nav citām vietām - to atzīst pat klasiskās Kumrānas esēņu hipotēzes noraidītāji, ka Kumrānai nav analogu. Nav jābrīnās, ka de Vaux u.c., balstoties uz Kumrānas rokrakstu, kā arī Jozefa Flāvija, Plīnija Vecākā un Aleksandrijas Filona liecībām, saistīja Kumrānas savdabīgumu ar esēņiem kā tās iedzīvotājiem. Kā uzskaita viens no šīs hipotēzes ilggadējiem aizstāvjiem (Magens Broši), daudz kas tam arī atbilstot: vietas reliģiskais raksturs (rituālie baseini – mikvas), kopienai raksturīgas iezīmes (kopīga ēdamtelpa, viena virtuve), skarbs klimats (karsts, maz nokrišņu), atrastie rokraksti veidojot homogēnu bibliotēku, kur ļoti maz kas nāk no citurienes u.c.

Kādi tad ir iebildumi no oponentu puses? Galvenais jautājums, ko uzdod Kumrānas esēņu hipotēzes noraidītāji: kas no Kumrānas arheoloģiskajiem atradumiem skaidri liecina, ka tur tiešām mituši esēņi, kā to apraksta antīkie teksti?

1)Ir daļa zinātnieku, kuri nenoraida esēņu dzīvošanas iespējamību Kumrānā, taču kritiski vērtē viņu raksturojumu antīko autoru darbos.*

2)Cits klasiskās hipotēzes pretarguments: rokrakstu pārpalikumi netika atrasti pašā Hirbet Qumran, tāpēc esēņu hipotēzes noraidītāji kritizē apļveida argumentāciju, kas raksturīga de Vaux, Magness u.c., kuri aicina pēc alās atrastajiem rokrakstiem interpretēt arheoloģisko vietu un otrādi, jo tādā veidā viena veida liecības apstiprina otras.** Parasti esēņu teorijas noraidītāji neredz saistību starp Kumrānas iedzīvotājiem un Kumrānas alu rokrakstiem, jo neuzskata tos par viņu īpašumu (vai arī viņi tos nenoglabāja tuvumā esošajās alās). Tādā gadījumā ir jāizskaidro, kā tīstokļi nonāca šajās alās, kas atradās tik tuvu šai apdzīvotajai vietai.

Jau 1960. gadā vācu zinātnieks Rengstorfs izteicās, ka rokraksti varētu būt nonākuši Kumrānā no Jeruzālemes tempļa vēl pirms pilsētas nopostīšanas 70.g.AD, kad tos paslēpa alās ap Kumrānu.*** Taču šajos ruļļos atrodami arī uzskati, kas klasificējami kā opozīcija pret Jeruzālemes priesterību. Kumrānas teksti atspoguļo sektantu īpašos uzskatus, ieskaitot atšķirīgo kalendāru, kas atšķīrās no citiem jūdiem, un atšķirīgās halahas imterpretācijas. Tomēr pat Kumrānas esēņu hipotēzes aizstāvji atzīst, ka nelielā sekta (esēņi) nevarēja radīt tik daudz literāru sacerējumu, kas atklāti Kumrānas tuvumā, bet ir nākuši arī no citurienes.****

Lai gan pēdējos 20 gadus aizvien vairāk un nopietnāk diskutē par citiem (pārdesmit) alternatīviem Kumrānas kā apdzīvotas vietas skaidrojumiem, tomēr gandrīz visus var uzskatīt par pārāk šaurām un noraidāmām hipotēzēm. Visām šīm alternatīvajām interpretācijām joprojām piemīt problēmas, kaut gan to autori cenšas, lai tās apmierinātu pēc iespējas vairāk liecību un radītu mazāk neskaidrību.

Kā sapratīgu risinājumu es redzu vācu zinātnieka Fabry piedāvāto skaidrojumu. Viņš (atšķirībā no Hiršfelda vai Cangenberga) aicina nelikt uzsvaru tikai uz arheoloģiskajām liecībām, lai noteiktu Kumrānas specifiku*****, taču tajā pašā laikā (atšķirībā no esēņu hipotēzes piekritējiem) ar zināmu piesardzību interpretē Nāves jūras tekstus, bet par labu kādai no Cadokīdu priesteru grupām. Vesela virkne Kumrānas tekstu, kuros aplūkoti šķīstības un ar priesterību saistīti jautājumi, iederas šajā ainā. Laikposmā no 3. - 1. gs. BC bieži notika cīņa par virspriestera amatu, un vienā no reizēm zaudējusī priesteru grupa bija spiesta doties prom no Jeruzālemes (uz Kumrānu). Tādējādi Torai uzticīgās priesteru ģimenes varēja dzīvot bez īpašām problēmām ārpus Jeruzālemes pie nosacījuma, ja viņi (saskaņā ar Dtn 12) necēla templi. Kumranīti orientējās uz lūgšanu dievkalpojumu (to var redzēt vairākos rokrakstos) un savu kopienu****** uztvēra kā jauno templi jaunajā Jeruzālemē, kas ilgojās pēc Ciānas.
Noslēgumā, pārskatot līdzšinējo diskusiju par to, kas tad bija Kumrānas iedzīvotāji, jāiezīmē 2 galvenās tendences:
1)kas noliedz arheoloģisko liecību saskaņošanu ar tekstuālajām liecībām,
2) kas neredz pretrunas starp abu veidu liecībām.
Ja 1) modelis kareivīgi apkaro dažādas teorijas un rokrakstu nonākšanu alās pamatā skaista ar kādu konkrētu laiku/ notikumu, tad 2) gadījumā tomēr rēķinās ar „bibliotēku”, kas izveidota tās tuvumā mītošo vajadzībām (nevar izslēgt arī sarežģītāku modeli, ka bēgļi alās („bibliotēkā”) paslēpa savus līdzpaņemtos rokrakstus). Ja Kumrānas esēņu teorijas gadījumā ir problēmas ar materiālās realitātes neatbilstību esēņu aprakstam dažādos antīkos tekstos, tad Fabry teorija vēl prasa tālāku, detalizētāku pārbaudi.
____________________

*Monētas, stikls, bet jo īpaši apbedījumi, kuros apbedītas salīdzinoši daudz sievietes – šīs liecības kontrastē ar „esēņu kā celibātu ievērojošu askētu” tēlu (Plīnijs Vecākais raksta, ka esēņi ir dzīvojuši un piekopuši šādu dzīvesveidu Nāves jūras rietumkrastā). Tas rosinājis arī pārskatīt Jozefa Flāvija vai Plīnija Vecākā rakstīšanas stilu, pieļaujot iespējamas šo tekstu redakcijas u.tml. (piemēram, S. Mason, A. Baumgarten).

**Liecības (rakstiskās un arheoloģiskās) būtu jāaplūko kopā, lai saprastu kopienas dzīves stilu un reliģiskos priekšstatus (mikvas – arheoloģiskie fakti, teksti par šķīstīšanos – rakstiskie fakti) - tā spriež J. Magness.

***Līdzīgi nesen izteicies arī Hiršfelds. Magens un Pelegs uzskata, ka rokraksti nākuši arī no Jūdejas sinagogām.
****Ir veiktas dažādas analīzes, kurās, piemēram, pārbauda  1)ādu, kas izmantota manuskriptu izgatavošanā (vai tā nāk no viena ganāmpulka dzīvniekiem), 2)tintes sastāvu (atsevišķi rokraksti varētu būt rakstīti ar tinti, kuras sastāvā ir daudz sāls – tātad nāk no Nāves jūras apkaimes) u.c.
*****Arī tās ir svarīgas un pietiekoši pārliecinošas, lai uzskatītu Kumrānu par pietiekoši turīgu apdzīvotu vietu un noraidītu esēņu hipotēzi.
******To pētniecībā tagad biežāk un atturīgāk dēvē vienkārši par Kumrānas (bez - esēņu!) kopienu. Var piekrist Fabry domām, ka tā bija unikāla, Kumrānā mītoša priesteru kopiena. Tā kā Nāves jūras rokrakstos īpašs akcents ir likts uz priesterību, tad identificēšana ar esēņiem vai farizejiem ir grūti iedomājama, tajā pašā laikā pārāk vienkārši būtu viņus identificēt ar saduķejiem vai Cadokīdiem (tā piesardzīgi norāda Fabry). Kur tad paliek esēņi? Hiršfelds, piemēram, viņus pārvieto uz dienvidiem - Ein Gedi, kas arī atrodas Nāves jūras rietumkrastā, kur arī atrastas liecības par apmetni no aptuveni tā paša laikposma (tiesa, arī šī Hiršfelda versija jau tikusi kritizēta).

Nāves jūras rokraksti

Rokraksti, kas pilnībā saturētu VD, ir pieejami tikai no 9./10.gs.AD. Tāpēc nenovērtējama ir Kumrānas apkaimes alās atrasto tekstu nozīme, kas datējami aptuveni 1000 gadus agrāk. 175 rokrakstos ir pārstāvētas gandrīz visas VD ietilpstošās grāmatas (izņemot Esteres grāmatu), tomēr jāatzīmē, ka šie rokraksti ir saglabājušies vairāk vai mazāk fragmentārā stāvoklī. Vienīgais pilnībā saglabājušais rokraksts ir Jeruzālemes Book of the Shrine lepnums – vairāk kā 7 m garais Jesajas grāmatas tīstoklis no 1. alas (1QIsa). Par lielu pārsteigumu pilnībā saglabājies 1QIsa uzrādīja ļoti maz atšķirību no masorētu teksta, kas sākotnēji vedināja (īpaši jau konservatīvākas aprindas) uz domām, ka tas varētu būt labs pamatojums visa VD teksta niecīgām izmaiņām turpat 1000 gadu garumā. Tā to nereti arī pasniedz kā pierādījumu, taču tā ir tikai labākajā gadījumā puspatiesība. Kā ir ar citiem Kumrānā atrastajiem tekstiem? Daži piemēri:

1)Piemēram, labi saglabājies manuskripts no 11. alas (11QPsa) satur 44 kanoniskus psalmus no Psalmu grāmatas trešās trešdaļas, 7 apokrifus psalmus, no kuriem 1 ir pazīstams no Septuagintas (Ps 151), 2 psalmus no sīriešu tulkojuma u.c. (arī līdz tam nezināmus tekstus). Psalmu secība lielākoties atšķiras no masorētu tekstā atrodamās secības, kurā parādās arī dažādas īpatnības, piemēram, Ps 145 pēc katra panta atrodams refrēns „Lai slavēts ir Jahve! Lai slavēts ir viņa vārds mūžīgi mūžos!”. Iespējams, ka šo psalmu krājumu, kas atšķiras no ierastās kanoniskās psalmu grāmatas, lietoja īpašiem liturģiskiem mērķiem.

2)Kumrānas alās bez VD tekstiem atrada arī daudzus (vairāk nekā 30) komentārus par VD grāmatām (pārsvarā par praviešu grāmatām). Šiem komentāriem raksturīga tekstu eshatoloģiska skaidrošana.

3)Daži Kumrānas teksti ir t.s. „pārrakstītās Bībeles”*. Šie teksti parafrāzē citus VD tekstus, tādā veidā interpretējot tos. Šis fenomens pats par sevi nav nekas neparasts**, taču Kumrānas tekstiem ir raksturīgi apokaliptiski uzsvari. Ļoti savdabīgs teksts ir „pārstrādātais Pentateuhs”. No vienas puses, tas satur identisku tekstu ar kādu no 5 Mozus grāmatām, tajā pašā laikā vietām novērojami dažādi papildinājumi, kas pētniecībā izraisīja debates par tā autoru attieksmi pret tādu autoritatīvu tekstu kā Pentateuhs, ja reiz atļāvās šādā veidā to izmantot.

Viens no zināmākajiem speciālistiem Nāves jūras rokrakstu jautājumos – E. Tovs – pēc rūpīgākas tekstkritiskas rokrakstu izpētes atzina, ka Kumrānā ir pārstāvētas vismaz 4 dažādas teksta formas – protomasorētu, protosamariešu, Septuagintas teksta formu reprezentējoši un nekvalificējami (ne pie vienas citas teksta formas nepieskaitāmi) rokraksti***.

Kumrānas rokraksti (īpaši tie, kuri satur VD tekstu) parāda periodu, kā attīstījās VD grāmatu kompozīcija. Daudzi rokraksti uzrāda literāras tendences, ko varētu raksturot kā šo grāmatu jaunas un paplašinātas literāras redakcijas. Kumrānas teksti, kas satur VD grāmatas, vēl nav standartizēti: tie apliecina samērā brīvo apiešanos ar tekstu 2. Jeruzālemes tempļa laikā. Augstāk aplūkotie piemēri, kā arī citi neminēti piemēri parāda, ka VD tekstu kanonizācija ir vēls un (galvenais!) ilgstošs fenomens (pretēji agrākiem pieņēmumiem, kas to pat attiecināja uz Ezras laiku). Cits jautājums gan paliek atvērts – vai mums ir darīšana ar kāda konkrēta 2. Jeruzālemes tempļa jūdaisma virziena praksi vai arī tas raksturo šo laiku kopumā? Atbilde uz šo jautājumu lielā mērā atkarīga no tā, ko uzskata par šo tekstu pārrakstītājiem un īpašniekiem.

__________

* Diezgan neveiksmīgs termins, ja ņem vērā, ka VD vēl nebija ieguvusi savu kanonisko izskatu.

**Vairāki teksti ir tapuši tādā veidā arī agrāk – piemēram, Jubileju grāmata, 12 patriarhu testaments u.c., kas par pamatu ņem VD tekstu, ko tematiski saista ar atbilstošiem citātiem no citām VD grāmatām.

***Paša Tova viedoklis, gadiem ejot, protams, par atsevišķiem manuskriptiem ir mainījies; pārsvarā vislielākās diskusijas pašlaik norit par nekvalificējamo rokrakstu raksturošanu.

Īss ieskats Kumrānas pētniecībā

Diez vai atrādīsies kāds izglītots cilvēks, kurš interesējas par Bībeli, bet nebūtu kaut reizi dzirdējis par Kumrānu un Nāves jūras rokrakstiem, kurus nejauši uzgāja kāds beduīns, meklējot pazudušo mājlopu. Kumrānas apkaimē 11 alās atrada tūkstošiem rokrakstu fragmentu, kuri datējami, sākot ar 3.gs. BC vidu līdz 1.gs.AD vidum. Lai arī ir pagājuši jau vairāk kā 60 gadi kopš to atrašanas, joprojām pastāv visdažādākās interpretācijas par rokrakstu izcelsmi un Kumrānas iemītnieku identitāti, kas īpaši karsti tiek apspriestas pēdējo 20 gadu laikā. Vai ir runa par esēņu klosteri, rokrakstu izgatavošanas centru, cietoksni vai lauksaimniecības vai tirdzniecības centru? Vai starp apdzīvotās vietas iemītniekiem un tuvumā atrastajiem rokrakstiem ir kāda saistība vai nav? Diemžēl latviski informācija par šiem aktuālajiem jautājumiem parasti ir vai nu vispārīga vai arī aprobežojas ar vienpusīgu atspoguļojumu, tomēr interesenti iesākumam ar samērā labu pārskatu var iepazīties kaut vai attiecīgos wikipedia šķirkļos angļu un vācu valodās.

Pēc tam, kad jau vairākās Kumrānas alās atrada rokrakstus, 1951.g. parādījās arī interese veikt izrakumus netālu esošajās drupās, cerot, ka izrakumu rezultāti palīdzēs saprast rokrakstus (tos veica franču dominikāņu mūka de Vaux vadībā līdz 1956.g.). Diemžēl de Vaux nekad tā arī nepublicēja galīgo ziņojumu, lai gan viņš uzskatīja, ka Hirbet Kumran bija reliģiskas sektas apmetne, visdrīzāk esēņu mājvieta, jo viņš tajā saredzēja Plīnija Vecākā rakstītā apstiprinājumu, ka esēņi esot mituši Nāves jūras rietumkrastā. De Vaux uzskatus, apkopojot viņa publikācijās teikto, īsumā varētu raksturot šādi:

Hirbet Qumran varēja apdzīvot esēņi (aptuveni 200 g., ar nelielu pārtraukumu līdz 68.g. AD), ko apstiprinot arī Aleksandrijas Filona un Jozefa Flāvija teksti. Tā kā alās atrastie rokraksti bija ar reliģisku saturu, tad arī blakus mītošajai kopienai vajadzēja būt reliģiskai. Zināmu pamatu tam deva 1. alā atrastie teksti, kurus skaidroja kā „sektas likumus” (par kopīgām maltītēm, jauno locekļu pārbaudes laiku u.c.), kas apstiprinātu esēņu uzturēšanos (arī t.s. Damaskas teksts). Ūdensapgādes sistēmu un mikvas de Vaux skaidroja ar intensīvu rituālo mazgāšanos, lai ieietu galvenajā sapulcēšanās telpā. Arī citas telpas viņš skaidroja atbilstoši Eiropas klostera modelim (ēdamzāle, pārrakstīšanas telpa).

Jāatzīst, ka tobrīd bija liels spiediens no sabiedrības puses, kura pieprasīja drīzu skaidrojumu „Kumrānas lietā”. De Vaux viedoklis dominēja pētniecībā līdz 1980-to gadu beigām, tomēr, tā kā izrakumu rezultāti nebija publicēti un bija pieejami tikai šauram lokam, tad tas ar laiku rosināja pārskatīt plaši akceptēto Kumrānas – esēņu teoriju*. Tam par iemeslu kalpoja de Vaux ne pārāk precīzā izrakumu gaitas fiksēšana, kā arī to faktu ignorēšana (piemēram, sieviešu kapi, kā arī samērā augstais dzīves standarts apmetnē), kas neiederējās viņa teorijā.

1980-to gadu beigas bija laiks, kad pētniecībā plašumā vērsās neapmierinātība arī ar atrasto rokrakstu satura pieejamību. Diemžēl vairākus gadu desmitus zinātniekiem, kuri vēlējās saprast šo dokumentu vēsturi, bija liegta vai ļoti ierobežota pieeja lielākajai daļai Nāves jūras rokrakstu (īpaši 4.alas atradumiem, jo tur atrada lielāko daļu rokrakstu). Lielais sašutums par to, ka ilgstoši zinātniekiem ir liegts tos izpētīt, draudēja pārvērsties par apjomīgu skandālu, līdz visbeidzot ievērojamā tekstologa E. Tova vadībā 10 gadu laikā tika publicēti pārējie, līdz šim plašākai publikai nezināmie rokraksti**. Tas izraisīja lavīnveida reakciju Nāves jūras rokrakstu pētnieku vidū, jo strauji pieauga publikāciju skaits***.
Pagaidām sliktākā situācijā atrodas tie zinātnieki, kuri pēta Kumrānas arheoloģiju, jo, kamēr nebūs pilnībā nopublicēts de Vaux vadītajos izrakumos atklātais arheoloģiskais materiāls, visi jautājumi paliks atvērti spekulācijām (pagaidām ir publicēta tikai daļa no līdz šim nepublicētajiem de Vaux izrakumu materiāliem).

_____________________________

*Starp citu, tā vēl joprojām tiek piedāvāta kā skaidrojums Kumrānas arheoloģiskās vietas apmeklētājiem.

**29 Discoveries in the Judaean Desert sējumi (iepretī 8 sējumiem, kas tika publicēti iepriekšējos 40 (!) gados).

***Parādījās jauni, tieši Kumrānai un tās rokrakstiem veltīti speciāli periodiski izdevumi, piemēram, Revue de Qumran, Dead Sea Discoveries u.c.

Desmitā tiesa Vecajā Derībā (2.daļa)

(Sākums - 1.daļa)

Pēc Jeruzālemes tempļa atjaunošanas aktuāls kļuva jautājums par tempļa darbības finansēšanu. Noteiktās jūdu aprindās valdīja uzskats, ka tagad Persijas valdniekam kā ‘mantiniekam’ (Jūdas valdnieka vietā) būtu jāfinansē kults (to var redzēt Ezras grāmatas aramiešu valodā rakstītajos fragmentos), taču skaidrs, ka tas neatbilda persiešu politikai. Tā vietā persieši paši izmantoja iekaroto reģionu ienākumu avotus un to ekonomiskās iespējas. Pēc persiešu laika avotiem var labāk spriest par nodevu sistēmām, ko īstenoja Jūdā un Jeruzālemē, jo persiešu politika šajā jautājumā bija vienāda visās provincēs. Ahmenīdu impērijā kādas provinces templis vai tempļi bija šīs provinces nodokļu galvenie iekasētāji - tempļa vadība regulāri valdniekam maksāja daļu no tempļa ienākumiem. Šāda sistēma pastāvēja jau Jaunbabilonijas laikā, un to uzraudzīja tempļa „finanšu ierēdņi”. Par šādas „valdnieka kases” pastāvēšanu persiešu laika Jūdā arī Jeruzālemes templī var spriest pēc Ezr 4:13, 20, Neh 5:4, 9:37, 10:39 (tur minētas arī desmitās tiesas). Jūdas provinces iedzīvotājiem vajadzēja samaksāt dažāda veida nodokļus Persijas valstij*: 1)mindāh (Ezr 4:13, 7:24) vai middāh (Ezr 4:20, 6:8) - paredzēts valdnieka namam; 2)belo (Ezr 4:13,20; 7:24) - sava veida „galvas nodoklis” (nodoklis par katru personu); 3)halāch (Ezr 4:13,20; 7:24) - īpašuma (zemes) nodoklis.

Tomēr lokālie tempļi (tajā skaitā arī Jeruzālemes templis) ievāca ne tikai valsts nodokļus, kurus pēc tam nodeva tālāk persiešu pārvaldei. Kā jau minēts augstāk, Jeruzālemes templim bija nepieciešama finansēšana jaunajos apstākļos (kad vairs nebija Jūdas valdnieka). Kādi risinājumi tad tika piedāvāti šīs problēmas risināšanā?

1)Ecehiēla grāmatas teksts (Ec 40 - 48) risinājumu saredzēja a) priesterim pienākošās daļas (no upura) palielināšanā (Ec 44:28-30), kā arī b) lielu zemes/ lauksaimniecības īpašumu izveidošanu, kas piederētu templim (Ec 45:13-17), un c) nodevu ievākšanu (Ec 45:13-17). Tā kā tā bija tikai vīzija, tā politisku un ekonomisku iemeslu dēļ nerealizējās.

2)Priesterteksts aicināja uz kombinētu variantu - izmantot gan jau labi pazīstamas nodevas, gan ieviest jaunas nodevas, t.i. paaugstināt priesteriem pienākošos daļu (no upura), pirmdzimto (mājlopu) un pirmās ražas nodevas, kā arī palielināt desmito tiesu vēl par vienu desmito tiesu (kuru kā nodevu jau maksāja persiešiem).

3)Vispilnīgākais 2. Jeruzālemes tempļa finansēšanas sistēmas kopsavilkums ir atrodams Num 18, kas regulē kulta personāla nodrošināšanu ar pirmās ražas un pirmdzimto mājlopu nodevām un desmito tiesu (sk. Num 18:8-19, 21-24, kā arī priekšrakstus (Num 18:25-32), kas nosaka, ka levītiem priekš priesteriem vēl jādod desmitā tiesa no desmitās tiesas, ko levīti saņēma). Šāda kulta personāla uzturēšanas forma tiek pamatota ar Jahves lēmumu, kas ļauj Jahvem domātās pirmdzimto nodevas nodot priesteriem (Num 18:8), bet levītiem pienākas desmitā tiesa par savu kalpošanu (Num 18:21).

Tā īsumā būtu raksturojams desmitās tiesas teoloģiskais pamatojums persiešu laikā. Bet kā praktiski notika desmitās tiesas u.c. nodevu ievākšana?

Neh 10:36-40 apstiprina, ka persiešu laikā no Jūdas iedzīvotājiem priekš Jeruzālemes tempļa ievāca nodevas, kas bija paredzētas kulta īstenošanai, kā arī priesteru un levītu uzturēšanai (nav gan īsti skaidrs, vai par šīm nodevām uzturēja arī pārējo kulta personālu). Precīzāka analīze parāda, ka Neh 10:36-40  ir runa nevis par middāh (kas ir valsts/ priekš Ahmenīdiem pieprasīts nodoklis), bet gan par Jeruzālemes priesteru ievāktajām desmitajām tiesām**. Ievāktās nodevas priekš priesteriem, levītiem un pārējā kulta personāla uzglabāja tempļa noliktavās (Neh 13:4f,8f, 2 L 31:11ff, sal. ar 1 L 9:26). Priekš persiešiem ievāktos nodokļus (middāh, belo un halāch), iespējams, arī uzglabāja tempļa noliktavās (turklāt ieņēmumus no šiem nodokļiem uzraudzīja valsts ierēdņi!), taču VD par to nesniedz tiešu informāciju (Ezr 4:13, 20, 6:8, 7:24).

Ja sekotu idealizētajam Neh 12: 44 - 47 aprakstam, varētu domāt, ka desmitās tiesas ieviešana pēctrimdas periodā notika ļoti viegli, tomēr citi VD teksti to ataino reālistiskāk. Iespējams, ka Nehemijas uzturēšanās laikā (ko dažs labs romantiski nosauc par „jūdu tautas reliģisko atmodu”) tā tika ievākta pietiekami sekmīgi, taču tikko viņš bija prom, tā paaugstinātā desmitā tiesa kļuva par grūti izpildāmu lietu (Neh 13:10-12). Arī Maleahi grāmatas teksts sūdzas un draud ar lāstiem par šādu nodevu nepildīšanu (Mal 3:6-12). Skaidrs, ka desmito tiesu Jūdas iedzīvotāji nedeva brīvprātīgi vai bez pretestības – tā bija papildus nodevu nasta.
Tomēr desmitā tiesa bija tik svarīga, ka viens no jaunākajiem Genesis tekstiem (Gen 14) piedāvā arī desmitās tiesas pamatojumu: to jau savulaik patriarham Ābrahamam esot devis mītiskais Jeruzālemes valdnieks Melhicedeks.*** Šādā veidā tiek leģitimētas Jeruzālemes pretenzijas ievākt desmito tiesu, norādot uz pašiem Izraēla pirmsākumiem.****

Noslēgumā vēlreiz gribētos pasvītrot, ka Persijas impērijas provincēs darbojās divas paralēlas nodevu sistēmas:
1) no vienas puses, bija nodevas, ko ievāca priekš valsts/ valdnieka (Ahmenīdu valdīšanas laikā nenodalīja valdniekam un valstij paredzēto),
2) no otras puses, pastāvēja arī reliģisko nodevu sistēma, kas bija piesaistīta pie lokālā tempļa un ko ievāca priekš vietējiem kulta darboņiem.
Šī duālā sistēma (abus nodevu veidus ievāca pamatā ar tempļa palīdzību) bija spēkā arī Persijas provincē Jūdā, kur ievāca desmito tiesu, lai uzturētu tempļa personālu (iespējams, lai rūpētos arī par nabagajiem).
_________________________

*Plašāka analīze atrodama pie Joachim Schaper, Priester und Leviten im achämenidischen Juda. Studien zur Kult- und Sozialgeschichte Israels in persischer Zeit (2000), 141-150.lpp.
**Schaper (2000), 141-143.lpp.
***Kļūdaini ir uzskatīt Gen 14 par senu tekstu, kurš atspoguļotu tajā aprakstīto tā laika situāciju. Mūsdienās VD pētniecība atzīst, ka Gen 14 teksts ir viens no vēlīnākajiem papildinājumiem t.s. patriarhu stāstu cikla kompozīcijā, tomēr pētnieku viedokļi gan atšķiras jautājumā par Gen 14 ievietošanas motivāciju patriarhu stāstos (to mēģina atrisināt, meklējot vēsturisko motivāciju, kā arī saistīt ar Ābrahama tradīciju citos VD tekstos (īpaši svarīgi ir noskaidrot Gen 14 saistību ar Ps 110:4, kur arī parādās Melhicedeks)). Sk. vairāk, piemēram, Erhart Blum, Die Komposition der Vätergeschichte (1984), 462-464.lpp.
****Es Gen 14 teksta tapšanu saistu ar samariešu kulta popularitāti Gerizima kalnā, kas bija nopietns konkurents Jeruzālemes templim.

Desmitā tiesa Vecajā Derībā (1.daļa)

Desmitā tiesa laikam ir viena no nedaudzajām VD tēmām, ko ļoti labprāt mīl ekspluatēt dažādas kristīgās konfesijas*. Bet ne par to stāsts - blogs ir par VD un nav domāts, lai iztirzātu Lutera uzskatus par desmito tiesu vai šķetinātu harizmātu teoloģijas līkločus. Īsumā tikai norādīšu uz J. Uļģa domu, kurai pievienojos: „Ar desmitās tiesas sludināšanu mācītāji izmisīgi cer uzlabot draudzes finansiālo stāvokli. Nav noslēpums, ka ļoti daudzās draudzēs, līdzīgi kā ģimenēs, ir lielākas vai mazākas naudas problēmas. Kā visur, arī draudzēs izdevumi vienmēr ir lielāki par ienākumiem. Kur rast papildus naudu? Vai turpināt sludināt Evaņģēliju, cerot, ka pateicībā Dievam atvērsies arī cilvēku maki? Vai varbūt tomēr izdomāt „vienpadsmito bausli” par desmito tiesu?” Parasti tekstos, kuros cenšas pamatot desmitās tiesas nepieciešamību arī mūsdienās, novērojamas vairākas kopīgas tendences interpretācijā – 1)VD tekstu gadījumā tiek ignorēts konteksts par desmitās tiesas maksāšanu; 2) nav ņemts vērā tas, ka diskusija par desmitās tiesas maksāšanu norisinājās arī VD laikā; tāpat pastāv arī atšķirības starp desmito tiesas teoloģiju VD tekstos un situāciju JD romiešu laikā.

Skaidrs, ka kulta finansēšana ir bijusi aktuāla visos laikos. Valdniecības laikā senās Izraēlas un Jūdas publisko kultu pamatā finansēja valdnieks. Lai to nodrošinātu, valdnieks uzlika nodevas (arī citiem uzdevumiem) – 10% no svarīgākajiem lauksaimniecības produktiem (1 S 8:15, 17, 1 Ķ 4:7-19), par ko saglabājušās arī ārpusbībeles liecības (Aradas ostrakons Nr.5 par desmito tiesu valdniekam). No šiem piemēriem redzams, ka senajā Izraēlā un Jūdā ievāca dažādas nodevas kulta vajadzībām – lai arī labi ir zināmi pirmās ražas un mājlopu pirmdzimto upuri un desmitā tiesa, tomēr tās nebija vienīgās nodevas. Tāpat jāatzīmē, ka desmitā tiesa nebija tikai seno izraēliešu un jūdu specifiska kulta nodeva. To var uzskatīt par klasisku reliģisku nodevu Seno Austrumu** un Vidusjūras baseina kultūrās – tās mērķis bija savākt nodevas „graudā”, ko pēc tam izmantoja Dieva/ dievu (kā arī kulta personāla) uzturēšanai. Dtn 14:22-29 dod labu ieskatu desmitās tiesas vēsturē senajā Jūdā.
Dtn 14:22-29 ir teksts par desmito tiesu, kas regulē 1)ikgadējo (centrālajai svētnīcai paredzēto desmito tiesu – Dtn 14:22-27), kā arī 2)katru trešo gadu maksājamo desmito tiesu, kas bija paredzēta lokālajai kulta vietai (Dtn 14:28f). Somu teologs Timo Veijola*** to uzskata par senāko kulta centralizācijas bausli. Sākotnējo tekstu viņš piedāvā sekojoši rekonstruēt: „Ja tev ceļš ir par tālu, ka tu to (t.i. desmito tiesu) nevari nogādāt, tad tev to vajag pārvērst sudrabā un doties uz vietām, ko Jahve, tavs Dievs, ir izredzējis. Tur tev vajag par sudrabu pirkt visu, ko tava sirds kāro, un tur tev vajag Jahves, tava Dieva, priekšā sarīkot maltīti un priecāties, tev un tavai ģimenei” (Dtn 14:24-26).
Ja parasti desmito tiesu uzskata par nodevu (apmēram 10%) no ražas un lopiem, tad šeit prasītā desmitā tiesa ir desmitā daļa no „tava lauka ražas” (Dtn 14:22). Veijola uzskata Dtn 14:23 par dtn - papildinājumu (tur ir minēti sīklopu un vēršu pirmdzimtie). Tomēr jau vecākajā Deuteronomium daļā (t. i. vēlīnais valdniecības periods) redzams, ka desmitā tiesa ir stingri nostiprināta, lai gan, salīdzinot ar vēl agrāku laiku (piemēram, Am 4:4), ir novērojama interesanta modifikācija. Dtn 14:22-29 atrodama norāde, ka upurēšanai paredzēto drīkst pārvērst kesef****. Dtn 14:22-29 līdz ar to uzskatāms par senāko VD tekstu, kas min šādu aizvietošanu ar ekvivalentu.
Par to, kā risināja desmitās tiesas maksāšanas jautājumu pēc Jeruzālemes tempļa kulta atjaunošanas persiešu laikā, lasīt tālāk 2.daļā.
____________________
*Klasisks harizmātu desmitās tiesas pamatošanas piemērs atrodams šeit; tā kļūst par izplatītu lietu arī tradicionālajās konfesijās, piemēram, atsevišķi luterāņu mācītāji diezgan aktīvi savās draudzēs sludina desmitās tiesas maksāšanu, par ko izpelnījušies arī sava kolēģa kritiku.
**Par desmitās tiesas ievākšanas praksi tempļa vajadzībām senajā Babilonijā sk. Michael Jursa, Der Tempelzeht in Babilonien vom siebenten bis zur dritten Jahrhundert v. Chr. (1998).
***Sk. Timo Veijolas komentāru par Deuteronomium grāmatu.
****Kesef pamatnozīme ir „sudrabs”. Tajā laikā vēl nebija monētas, tāpēc ar kesef jāsaprot dažādus sudraba priekšmetus, kuriem vērtību noteica pēc to svara. Lai arī to var uzskatīt par monētu naudas priekšpakāpi, tomēr tai piemita monetārs raksturs (līdzīgi kā nauda, tā darbojās kā ekvivalents priekš desmitās tiesas).

Prostitūcija Vecajā Derībā

Vispirms jāatzīmē, ka būtu jānodala 3 atšķirīgi fenomeni – „maucība”, „prostitūcija” un „tempļa/ sakrālā prostitūcija”.

Pēdējos gados parādījušies vairāki pētījumi par šo tēmu*. Tam par iemeslu ir agrākās pētniecības kritiska pārvērtēšana, jo tā pārāk uzticējās kulta prostitūcijas fenomena atspoguļojumam antīkajā literatūrā. Tas ir problemātiski Hērodota u.c. autoru gadījumā, jo viņi bieži raksta tendenciozi, lai diskreditētu citu kultūru/ reliģiju. Agrāk uzskatīja, ka Senajos Austrumos kulta prostitūcija esot bijusi reliģisks kulta pienākums, lai gan īpaši tas ir pamanāms tikai sengrieķu tekstos. Arī informāciju par kulta prostitūciju  zinātnieki pārsvarā smeļas no sengrieķu „vēsturniekiem”. Piemēram, Hērodots savā vēsturē raksta, ka Babilonijā katrai sievietei vienreiz sava mūža laikā bija jākalpo mīlas dievietei (tas jādara tik ilgi, līdz kāds viņu no tā atbrīvo - naudu, ko viņa saņem par „kalpošanu“, esot svēta nauda un piederot templim). Taču mūsdienās skeptiski attiecas pret šādiem un līdzīgiem aprakstiem – tie pārsvarā ir polemiski, stāsta par citu tautu kultūras eksotiku, un vairs netiek uzskatīti par vēsturiski uzticamiem avotiem, jo daudziem antīkajiem autoriem novērojams naidīgums un iepriekšēji pieņēmumi par citām tautām.

Arī t.s. klasiskos praviešu tekstus par prostitūciju (Hoz 1 - 4, Jer 3, Ec 16, Ec 23) ilgu laiku VD teoloģijā interpretēja „kanaāniešu seksuālo kultu ietekmes” hipotēzes iespaidā – Hozeja esot bijis pirmais, kurš asi pārmeta tautiešiem ietekmēšanos no kanaāniešu kultiem, bet vēlāk Jeremija un Ecehiēls to turpināja. Tam kā pretstatu pravieši liek Jahves kā Izraēlam uzticama vīra metaforu**, taču šī hipotēze nav izturējusi reliģiju vēstures kritikas pārbaudi.

VD ir maz tekstu, kuri kaut ko plašāk vēstītu par prostitūciju senajā Palestīnā, taču no nedaudzajiem tekstiem redzams, ka tas nereti bija nepieciešamības spiests solis, ko nācās spert sociāli neaizsargātām, vientuļām sievietēm. Šo sieviešu stāvoklis īpaši pasliktinājās pēc dažādiem kariem – atsevišķi VD teksti runā par kara izraisītu prostitūciju (RDz 1:11, Jes 4:1, Am 7:17). Saimnieciskais un sociālais stāvoklis Palestīnā arī pēc trimdas lēni uzlabojās, vēl 5.gs. BC vidū to varēja vērtēt kā nedrošu (Neh 5, Jes 58), tāpēc daudzu ģimeņu stāvoklis raksturojams kā trūcīgs (var pieņemt, ka šajā laikā prostitūcija varētu būt izplatīta parādība).

Profesionāla prostitūcija VD netiek regulēta ar likumu palīdzību. Vienīgie izņēmumi ir Dtn 23:19 (kur samaksu par seksuālu pakalpojumu sniegšanu nedrīkst izmantot, lai maksātu nodevas kultam), kā arī Lev 27:7,14 (aizliedz priesteriem precēties ar prostitūtām), bet arī šo abu priekšrakstu pamatā ir šķīstības ievērošanas uzsvēršana. Tā vietā, lai regulētu pašu prostitūciju, likumos (īpaši Dtn) novērojami centieni radīt apstākļus, lai nebūtu jānodarbojas ar prostitūciju. Dtn 14:29, 16:11, 24:17 - 21 runā par palīdzību atraitnēm, bāreņiem un prostitūtām, viņu tiesisko aizsardzību un piedalīšanos kultā. Šajos tekstos novērojama tendence šīm iedzīvotāju kategorijām radīt tiesisku palīdzības aizvietojumu trūkstošajām ģimenes struktūrām, lai  izskaustu augstāk minētās piespiedu nodarbošanās.
____________
*Piemēram, 1)Christine Stark, „Kultprostitution“ im Alten Testament? Die Qedeschen der Hebräischen Bibel und das Motiv der Hurerei (2006), 2) Tanja S. Scheer (Hg.), Tempelprostitution im Altertum: Fakten und Fiktionen (2009).
**No zināmākajiem šī uzskata pārstāvjiem jāmin H.W.Wolff, W. Zimmerli u.c.