Kas bija Kumrānas iedzīvotāji?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, zinātniekiem ir jārisina ļoti sarežģīts vienādojums ar 3 nezināmajiem: 1)Kumrāna – 2)Kumrānas iemītnieki – 3)Nāves jūras rokraksti.

Kumrāna ir unikāla vieta, jo tai piemīt daudz specifisku īpašību, kas nav citām vietām - to atzīst pat klasiskās Kumrānas esēņu hipotēzes noraidītāji, ka Kumrānai nav analogu. Nav jābrīnās, ka de Vaux u.c., balstoties uz Kumrānas rokrakstu, kā arī Jozefa Flāvija, Plīnija Vecākā un Aleksandrijas Filona liecībām, saistīja Kumrānas savdabīgumu ar esēņiem kā tās iedzīvotājiem. Kā uzskaita viens no šīs hipotēzes ilggadējiem aizstāvjiem (Magens Broši), daudz kas tam arī atbilstot: vietas reliģiskais raksturs (rituālie baseini – mikvas), kopienai raksturīgas iezīmes (kopīga ēdamtelpa, viena virtuve), skarbs klimats (karsts, maz nokrišņu), atrastie rokraksti veidojot homogēnu bibliotēku, kur ļoti maz kas nāk no citurienes u.c.

Kādi tad ir iebildumi no oponentu puses? Galvenais jautājums, ko uzdod Kumrānas esēņu hipotēzes noraidītāji: kas no Kumrānas arheoloģiskajiem atradumiem skaidri liecina, ka tur tiešām mituši esēņi, kā to apraksta antīkie teksti?

1)Ir daļa zinātnieku, kuri nenoraida esēņu dzīvošanas iespējamību Kumrānā, taču kritiski vērtē viņu raksturojumu antīko autoru darbos.*

2)Cits klasiskās hipotēzes pretarguments: rokrakstu pārpalikumi netika atrasti pašā Hirbet Qumran, tāpēc esēņu hipotēzes noraidītāji kritizē apļveida argumentāciju, kas raksturīga de Vaux, Magness u.c., kuri aicina pēc alās atrastajiem rokrakstiem interpretēt arheoloģisko vietu un otrādi, jo tādā veidā viena veida liecības apstiprina otras.** Parasti esēņu teorijas noraidītāji neredz saistību starp Kumrānas iedzīvotājiem un Kumrānas alu rokrakstiem, jo neuzskata tos par viņu īpašumu (vai arī viņi tos nenoglabāja tuvumā esošajās alās). Tādā gadījumā ir jāizskaidro, kā tīstokļi nonāca šajās alās, kas atradās tik tuvu šai apdzīvotajai vietai.

Jau 1960. gadā vācu zinātnieks Rengstorfs izteicās, ka rokraksti varētu būt nonākuši Kumrānā no Jeruzālemes tempļa vēl pirms pilsētas nopostīšanas 70.g.AD, kad tos paslēpa alās ap Kumrānu.*** Taču šajos ruļļos atrodami arī uzskati, kas klasificējami kā opozīcija pret Jeruzālemes priesterību. Kumrānas teksti atspoguļo sektantu īpašos uzskatus, ieskaitot atšķirīgo kalendāru, kas atšķīrās no citiem jūdiem, un atšķirīgās halahas imterpretācijas. Tomēr pat Kumrānas esēņu hipotēzes aizstāvji atzīst, ka nelielā sekta (esēņi) nevarēja radīt tik daudz literāru sacerējumu, kas atklāti Kumrānas tuvumā, bet ir nākuši arī no citurienes.****

Lai gan pēdējos 20 gadus aizvien vairāk un nopietnāk diskutē par citiem (pārdesmit) alternatīviem Kumrānas kā apdzīvotas vietas skaidrojumiem, tomēr gandrīz visus var uzskatīt par pārāk šaurām un noraidāmām hipotēzēm. Visām šīm alternatīvajām interpretācijām joprojām piemīt problēmas, kaut gan to autori cenšas, lai tās apmierinātu pēc iespējas vairāk liecību un radītu mazāk neskaidrību.

Kā sapratīgu risinājumu es redzu vācu zinātnieka Fabry piedāvāto skaidrojumu. Viņš (atšķirībā no Hiršfelda vai Cangenberga) aicina nelikt uzsvaru tikai uz arheoloģiskajām liecībām, lai noteiktu Kumrānas specifiku*****, taču tajā pašā laikā (atšķirībā no esēņu hipotēzes piekritējiem) ar zināmu piesardzību interpretē Nāves jūras tekstus, bet par labu kādai no Cadokīdu priesteru grupām. Vesela virkne Kumrānas tekstu, kuros aplūkoti šķīstības un ar priesterību saistīti jautājumi, iederas šajā ainā. Laikposmā no 3. - 1. gs. BC bieži notika cīņa par virspriestera amatu, un vienā no reizēm zaudējusī priesteru grupa bija spiesta doties prom no Jeruzālemes (uz Kumrānu). Tādējādi Torai uzticīgās priesteru ģimenes varēja dzīvot bez īpašām problēmām ārpus Jeruzālemes pie nosacījuma, ja viņi (saskaņā ar Dtn 12) necēla templi. Kumranīti orientējās uz lūgšanu dievkalpojumu (to var redzēt vairākos rokrakstos) un savu kopienu****** uztvēra kā jauno templi jaunajā Jeruzālemē, kas ilgojās pēc Ciānas.
Noslēgumā, pārskatot līdzšinējo diskusiju par to, kas tad bija Kumrānas iedzīvotāji, jāiezīmē 2 galvenās tendences:
1)kas noliedz arheoloģisko liecību saskaņošanu ar tekstuālajām liecībām,
2) kas neredz pretrunas starp abu veidu liecībām.
Ja 1) modelis kareivīgi apkaro dažādas teorijas un rokrakstu nonākšanu alās pamatā skaista ar kādu konkrētu laiku/ notikumu, tad 2) gadījumā tomēr rēķinās ar „bibliotēku”, kas izveidota tās tuvumā mītošo vajadzībām (nevar izslēgt arī sarežģītāku modeli, ka bēgļi alās („bibliotēkā”) paslēpa savus līdzpaņemtos rokrakstus). Ja Kumrānas esēņu teorijas gadījumā ir problēmas ar materiālās realitātes neatbilstību esēņu aprakstam dažādos antīkos tekstos, tad Fabry teorija vēl prasa tālāku, detalizētāku pārbaudi.
____________________

*Monētas, stikls, bet jo īpaši apbedījumi, kuros apbedītas salīdzinoši daudz sievietes – šīs liecības kontrastē ar „esēņu kā celibātu ievērojošu askētu” tēlu (Plīnijs Vecākais raksta, ka esēņi ir dzīvojuši un piekopuši šādu dzīvesveidu Nāves jūras rietumkrastā). Tas rosinājis arī pārskatīt Jozefa Flāvija vai Plīnija Vecākā rakstīšanas stilu, pieļaujot iespējamas šo tekstu redakcijas u.tml. (piemēram, S. Mason, A. Baumgarten).

**Liecības (rakstiskās un arheoloģiskās) būtu jāaplūko kopā, lai saprastu kopienas dzīves stilu un reliģiskos priekšstatus (mikvas – arheoloģiskie fakti, teksti par šķīstīšanos – rakstiskie fakti) - tā spriež J. Magness.

***Līdzīgi nesen izteicies arī Hiršfelds. Magens un Pelegs uzskata, ka rokraksti nākuši arī no Jūdejas sinagogām.
****Ir veiktas dažādas analīzes, kurās, piemēram, pārbauda  1)ādu, kas izmantota manuskriptu izgatavošanā (vai tā nāk no viena ganāmpulka dzīvniekiem), 2)tintes sastāvu (atsevišķi rokraksti varētu būt rakstīti ar tinti, kuras sastāvā ir daudz sāls – tātad nāk no Nāves jūras apkaimes) u.c.
*****Arī tās ir svarīgas un pietiekoši pārliecinošas, lai uzskatītu Kumrānu par pietiekoši turīgu apdzīvotu vietu un noraidītu esēņu hipotēzi.
******To pētniecībā tagad biežāk un atturīgāk dēvē vienkārši par Kumrānas (bez - esēņu!) kopienu. Var piekrist Fabry domām, ka tā bija unikāla, Kumrānā mītoša priesteru kopiena. Tā kā Nāves jūras rokrakstos īpašs akcents ir likts uz priesterību, tad identificēšana ar esēņiem vai farizejiem ir grūti iedomājama, tajā pašā laikā pārāk vienkārši būtu viņus identificēt ar saduķejiem vai Cadokīdiem (tā piesardzīgi norāda Fabry). Kur tad paliek esēņi? Hiršfelds, piemēram, viņus pārvieto uz dienvidiem - Ein Gedi, kas arī atrodas Nāves jūras rietumkrastā, kur arī atrastas liecības par apmetni no aptuveni tā paša laikposma (tiesa, arī šī Hiršfelda versija jau tikusi kritizēta).