Desmitā tiesa Vecajā Derībā (2.daļa)

(Sākums - 1.daļa)

Pēc Jeruzālemes tempļa atjaunošanas aktuāls kļuva jautājums par tempļa darbības finansēšanu. Noteiktās jūdu aprindās valdīja uzskats, ka tagad Persijas valdniekam kā ‘mantiniekam’ (Jūdas valdnieka vietā) būtu jāfinansē kults (to var redzēt Ezras grāmatas aramiešu valodā rakstītajos fragmentos), taču skaidrs, ka tas neatbilda persiešu politikai. Tā vietā persieši paši izmantoja iekaroto reģionu ienākumu avotus un to ekonomiskās iespējas. Pēc persiešu laika avotiem var labāk spriest par nodevu sistēmām, ko īstenoja Jūdā un Jeruzālemē, jo persiešu politika šajā jautājumā bija vienāda visās provincēs. Ahmenīdu impērijā kādas provinces templis vai tempļi bija šīs provinces nodokļu galvenie iekasētāji - tempļa vadība regulāri valdniekam maksāja daļu no tempļa ienākumiem. Šāda sistēma pastāvēja jau Jaunbabilonijas laikā, un to uzraudzīja tempļa „finanšu ierēdņi”. Par šādas „valdnieka kases” pastāvēšanu persiešu laika Jūdā arī Jeruzālemes templī var spriest pēc Ezr 4:13, 20, Neh 5:4, 9:37, 10:39 (tur minētas arī desmitās tiesas). Jūdas provinces iedzīvotājiem vajadzēja samaksāt dažāda veida nodokļus Persijas valstij*: 1)mindāh (Ezr 4:13, 7:24) vai middāh (Ezr 4:20, 6:8) - paredzēts valdnieka namam; 2)belo (Ezr 4:13,20; 7:24) - sava veida „galvas nodoklis” (nodoklis par katru personu); 3)halāch (Ezr 4:13,20; 7:24) - īpašuma (zemes) nodoklis.

Tomēr lokālie tempļi (tajā skaitā arī Jeruzālemes templis) ievāca ne tikai valsts nodokļus, kurus pēc tam nodeva tālāk persiešu pārvaldei. Kā jau minēts augstāk, Jeruzālemes templim bija nepieciešama finansēšana jaunajos apstākļos (kad vairs nebija Jūdas valdnieka). Kādi risinājumi tad tika piedāvāti šīs problēmas risināšanā?

1)Ecehiēla grāmatas teksts (Ec 40 - 48) risinājumu saredzēja a) priesterim pienākošās daļas (no upura) palielināšanā (Ec 44:28-30), kā arī b) lielu zemes/ lauksaimniecības īpašumu izveidošanu, kas piederētu templim (Ec 45:13-17), un c) nodevu ievākšanu (Ec 45:13-17). Tā kā tā bija tikai vīzija, tā politisku un ekonomisku iemeslu dēļ nerealizējās.

2)Priesterteksts aicināja uz kombinētu variantu - izmantot gan jau labi pazīstamas nodevas, gan ieviest jaunas nodevas, t.i. paaugstināt priesteriem pienākošos daļu (no upura), pirmdzimto (mājlopu) un pirmās ražas nodevas, kā arī palielināt desmito tiesu vēl par vienu desmito tiesu (kuru kā nodevu jau maksāja persiešiem).

3)Vispilnīgākais 2. Jeruzālemes tempļa finansēšanas sistēmas kopsavilkums ir atrodams Num 18, kas regulē kulta personāla nodrošināšanu ar pirmās ražas un pirmdzimto mājlopu nodevām un desmito tiesu (sk. Num 18:8-19, 21-24, kā arī priekšrakstus (Num 18:25-32), kas nosaka, ka levītiem priekš priesteriem vēl jādod desmitā tiesa no desmitās tiesas, ko levīti saņēma). Šāda kulta personāla uzturēšanas forma tiek pamatota ar Jahves lēmumu, kas ļauj Jahvem domātās pirmdzimto nodevas nodot priesteriem (Num 18:8), bet levītiem pienākas desmitā tiesa par savu kalpošanu (Num 18:21).

Tā īsumā būtu raksturojams desmitās tiesas teoloģiskais pamatojums persiešu laikā. Bet kā praktiski notika desmitās tiesas u.c. nodevu ievākšana?

Neh 10:36-40 apstiprina, ka persiešu laikā no Jūdas iedzīvotājiem priekš Jeruzālemes tempļa ievāca nodevas, kas bija paredzētas kulta īstenošanai, kā arī priesteru un levītu uzturēšanai (nav gan īsti skaidrs, vai par šīm nodevām uzturēja arī pārējo kulta personālu). Precīzāka analīze parāda, ka Neh 10:36-40  ir runa nevis par middāh (kas ir valsts/ priekš Ahmenīdiem pieprasīts nodoklis), bet gan par Jeruzālemes priesteru ievāktajām desmitajām tiesām**. Ievāktās nodevas priekš priesteriem, levītiem un pārējā kulta personāla uzglabāja tempļa noliktavās (Neh 13:4f,8f, 2 L 31:11ff, sal. ar 1 L 9:26). Priekš persiešiem ievāktos nodokļus (middāh, belo un halāch), iespējams, arī uzglabāja tempļa noliktavās (turklāt ieņēmumus no šiem nodokļiem uzraudzīja valsts ierēdņi!), taču VD par to nesniedz tiešu informāciju (Ezr 4:13, 20, 6:8, 7:24).

Ja sekotu idealizētajam Neh 12: 44 - 47 aprakstam, varētu domāt, ka desmitās tiesas ieviešana pēctrimdas periodā notika ļoti viegli, tomēr citi VD teksti to ataino reālistiskāk. Iespējams, ka Nehemijas uzturēšanās laikā (ko dažs labs romantiski nosauc par „jūdu tautas reliģisko atmodu”) tā tika ievākta pietiekami sekmīgi, taču tikko viņš bija prom, tā paaugstinātā desmitā tiesa kļuva par grūti izpildāmu lietu (Neh 13:10-12). Arī Maleahi grāmatas teksts sūdzas un draud ar lāstiem par šādu nodevu nepildīšanu (Mal 3:6-12). Skaidrs, ka desmito tiesu Jūdas iedzīvotāji nedeva brīvprātīgi vai bez pretestības – tā bija papildus nodevu nasta.
Tomēr desmitā tiesa bija tik svarīga, ka viens no jaunākajiem Genesis tekstiem (Gen 14) piedāvā arī desmitās tiesas pamatojumu: to jau savulaik patriarham Ābrahamam esot devis mītiskais Jeruzālemes valdnieks Melhicedeks.*** Šādā veidā tiek leģitimētas Jeruzālemes pretenzijas ievākt desmito tiesu, norādot uz pašiem Izraēla pirmsākumiem.****

Noslēgumā vēlreiz gribētos pasvītrot, ka Persijas impērijas provincēs darbojās divas paralēlas nodevu sistēmas:
1) no vienas puses, bija nodevas, ko ievāca priekš valsts/ valdnieka (Ahmenīdu valdīšanas laikā nenodalīja valdniekam un valstij paredzēto),
2) no otras puses, pastāvēja arī reliģisko nodevu sistēma, kas bija piesaistīta pie lokālā tempļa un ko ievāca priekš vietējiem kulta darboņiem.
Šī duālā sistēma (abus nodevu veidus ievāca pamatā ar tempļa palīdzību) bija spēkā arī Persijas provincē Jūdā, kur ievāca desmito tiesu, lai uzturētu tempļa personālu (iespējams, lai rūpētos arī par nabagajiem).
_________________________

*Plašāka analīze atrodama pie Joachim Schaper, Priester und Leviten im achämenidischen Juda. Studien zur Kult- und Sozialgeschichte Israels in persischer Zeit (2000), 141-150.lpp.
**Schaper (2000), 141-143.lpp.
***Kļūdaini ir uzskatīt Gen 14 par senu tekstu, kurš atspoguļotu tajā aprakstīto tā laika situāciju. Mūsdienās VD pētniecība atzīst, ka Gen 14 teksts ir viens no vēlīnākajiem papildinājumiem t.s. patriarhu stāstu cikla kompozīcijā, tomēr pētnieku viedokļi gan atšķiras jautājumā par Gen 14 ievietošanas motivāciju patriarhu stāstos (to mēģina atrisināt, meklējot vēsturisko motivāciju, kā arī saistīt ar Ābrahama tradīciju citos VD tekstos (īpaši svarīgi ir noskaidrot Gen 14 saistību ar Ps 110:4, kur arī parādās Melhicedeks)). Sk. vairāk, piemēram, Erhart Blum, Die Komposition der Vätergeschichte (1984), 462-464.lpp.
****Es Gen 14 teksta tapšanu saistu ar samariešu kulta popularitāti Gerizima kalnā, kas bija nopietns konkurents Jeruzālemes templim.